24. februārī plaši gan Latvijā, gan citur pasaulē pieminējām jau trešo gadskārtu kopš Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara Ukrainā. Ņemot vērā spraigas diskusijas medijos gan par pašu karu, gan par ASV prezidenta Donalda Trampa sarunām ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, arī raidījumā “(ne)Diplomātisko pusdienas paskatīsimies uz karu Ukrainā. Bet nedaudz no citas perspektīvas.

Viens no mūsu uzdevumiem ir runāt arī par neērtiem jautājumiem. Pirms sākam skatīties uz jautājumiem, kurus parasti visi cenšas noklusēt, gribam kliedēt stereotipu, ka Latvijas sabiedrība jau ir pārāk nogurusi no kara. Protams, trīs gadu laikā gan ukraiņi, gan mēs paši, gan arī citi jūt sava veida nogurumu, bet Latvijas iedzīvotāju atbalsts Ukrainai nesarūk un pat pieaug.

Vismaz to liecina Valsts kancelejas pasūtītā aptauja, kas veikta 2024. gada novembrī. Tās dati rāda, ka 61,7% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi atbalstīt Ukrainu līdz tās uzvarai. Un tas ir 8% pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo aptauju. Un par 9% ir sarucis to cilvēku skaits, kas ir noguruši no ziņām par Ukrainu. Tātad mēs redzam, ka latviešu atbalsts ir spēcīgāks par dažviet izskanējušo nogurumu.

Iespējams, vairāki notikumi tieši Baltijas reģionā ietekmē Latvijas iedzīvotāju pieaugošo atbalstu Ukrainai, jo īpaši Maskavas pieaugošās agresīvās aktivitātes. Piemēram, kabeļu bojājumi Baltijas jūrā un dezinformācijas kampaņu palielināšanās. Mēs visi vēlamies dzīvot drošā vidē, tādēļ gaidām Ukrainas uzvaru un kara beigas. Tomēr jāatzīst, ka Ukraina viena pati nevar un arī nevarēs uzvarēt Krieviju. Pagājušais gads to ir pierādījis. Un arī dažādi hibrīduzbrukumi mūsu reģionā, visticamāk, tikai pastiprināsies.

Viens no iemesliem, kāpēc varbūt esam tik skeptiski vai piesardzīgi ir fakts, ka Ukrainā strauji sarūk karot spējīgu cilvēku skaits. Pērn aprīlī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izdeva dekrētu, ar kuru samazināja iesaukšanas armijā vecumu no 27 līdz 25 gadiem. Tomēr karavīru joprojām trūkst. Aprēķini liecina, ka Ukrainai nepieciešami 500 000 jaunu karavīru tā brīža frontes līnijas apstākļos. Domājams, ka tagad šis skaitlis varētu būt vēl lielāks, jo situācija frontē ir ļoti smaga. Trūkstot cilvēkresursiem, artilērijai un tehnikai, Ukraina piekāpjas. Pie tam redzam, ka Krieviju atbalsta Ziemeļkoreja, sūtot arī savus karavīrus uz fronti Ukrainā.

Ziemeļkoreja it kā esot atsaukusi savus karavīrus, jo cieta lielus zaudējumus, tomēr pastāv viedoklis, ka tā atvilka savus spēkus, lai labāk sagatavotos un nosūtītu otru “palīdzības” vilni.

Toties arvien biežāk dzirdam stāstus, ka Ukrainas vīrieši cenšas izvairīties no dienesta. Vairāki tūkstoši ukraiņu, nevēlēdamies doties frontē, ir nelegāli pametuši dzimteni. Viņi apgalvo, ka nav piemēroti karošanai, nevēlas nogalināt citus un negrib mirt. Tas, protams, neuzmundrina šobrīd frontē karojošos ukraiņus.

Diemžēl jāatzīst, ka Krievijai pašlaik ar dažādām metodēm tomēr izdodas piesaistīt daudz lielāku skaitu cilvēku, kuri vēlas iznīcināt Ukrainu.

Un tas Ukrainai nav visai glaimojoši. Bet no otras puses – cilvēku vēlmi izdzīvot arī ļoti labi var saprast.

Arī nesenās ASV prezidenta Donalda Trampa sarunas ar Putinu kļuva par sava veida triecienu gan Ukrainai, gan Eiropai. Skaļākie kritiķi to ir nosaukuši par nodevību un kapitulāciju. Starp Ukrainu un Krieviju ar dažādiem starpniekiem ir notikušas jau vairākas sarunas, kas rezultējās tikai ar gūstekņu apmaiņu. Tramps ar Putinu ir uzsācis sarunas par iespējamo miera sarunu kara izbeigšanai organizēšanu, apgalvojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt visas pašlaik Krievijas okupētās teritorijas. Iespējams, Ukraina zaudētu arī tiesības iestāties NATO.

No vienas puses, nesolīt Ukrainai NATO dalību nebūtu korekti, taču no otras puses, vairums politiķu tomēr gana skaidri apzinās, ka ne tuvākā ne pārskatāmā nākotnē Ukraina par NATO dalībvalsti nekļūs. Vismaz process nebūs vienkāršs.

Pēdējo nedēļu laikā ASV un Krievijas aizsāktos procesus ir ļoti aktīvi kritizējušas Eiropas Savienības valstis, apgalvojot, ka Ukrainai obligāti ir jāpiedalās miera sarunās par pašas likteni. Un arī Eiropas Savienība, kā tiešā Ukrainas kaimiņiene, ir pieprasījusi arī savu dalību jebkurās tā saucamajās miera sarunās.

Šobrīd neviena no lielajām Eiropas valstīm īsti līdz galam nav gatava uzņemties līderību – un neviena arī nav gatava skaidri pateikt, ka atbalstīs Ukrainu līdz tās uzvarai. Jā, to dara Baltijas valstis un Ziemeļvalstis, taču to finansiālā un militārā ietekme ir salīdzinoši neliela.

2024. gada oktobrī ASV analīzes un konsultāciju uzņēmuma „Gallup” veiktā aptauja liecina, ka 52% ukraiņu vēlas ātru kara izbeigšanu. Un viņi piekrīt, ka izbeigt karu var tikai miera sarunās. 70% ukraiņu vēlas, lai galvenie miera sarunu vedēji ir Eiropas Savienības valstis, kā arī 63% piekrīt, ka vadošo lomu varētu ieņemt Apvienotā Karaliste. Tikai tad seko ASV.

Tomēr redzam, ka tieši Tramps tagad ir pavēris Putinam durvis, izjaucot trīs gadus ilgušo starptautiskās sabiedrības izolāciju. Kāds būs miera sarunu vedēju sastāvs šobrīd ir grūti teikt, tomēr var redzēt, ka ASV un Krievijas lomas pieaug. Starp citu, savus starpnieka pakalpojumus šajā situācijā ir piedāvājusi arī Ķīna, kas patiesībā būtu ļoti interesants pavērsiens.

Tomēr neaizmirsīsim, ka Ukrainai ir arī sava balss. Un gandrīz droši var teikt, ka Ukraina nepieņems vienošanos, kuru savā starpā ir sarunājuši Tramps un Putins. Šeit gan jāņem vērā, ka ASV varētu veikt spiedienu uz Ukrainu, pārtraucot jebkāda veida atbalstu. Politiskie procesi attīstās jau tik neprognozējami, ka nevar īsti paredzēt, kas būs tālāk.

Jautājums, kas noteikti interesē visus mūs – vai Baltijas valstīm būs kāda ietekme potenciālajās miera sarunās? Baltijas valstis, ja tā drīkst teikt, ir skaļākās Ukrainas atbalstītājas. Jācer, ka Eiropas Savienība un NATO piedalīsies potenciālajās miera sarunās, pārstāvot arī mūsu pozīcijas.

Tomēr ir pavisam skaidrs, ka Ukrainai nāksies kaut ko atdot, lai panāktu vismaz aktīvā kara izbeigšanu. Zelenskis teica, ka Ukraina būtu gatava atkāpties no Kurskas apgabala, tomēr mēs saprotam, ka Putins ar šo piedāvājumu nebūs apmierināts un pieprasīs daudz lielāku teritoriju.

Raidījumu sagatavot palīdzēja Albīne Hlopņicka.