Raidījumā “(ne)Diplomātisko pusdienas” šonedēļ runājam par galveno valstu un vietu atpazīšanas atribūtu, aiz kura slēpjas arī kaut kas vairāk, – par valstu nosaukumiem un to maiņu.

Valstu nosaukumiem ir svarīga loma, lai mēs saprastu, par kuru vietu runājam. Tas palīdz noorientēties ģeogrāfiski un saprast, par kuru politisko sistēmu mēs runājam, kāda tauta konkrēto vietu apdzīvo un kādi vēsturiskie notikumi ir ar to saistīti. Piemēram, pasakot “Lielbritānija”, klausītāji uzreiz sapratīs, par ko ir runa. Un, protams, daudziem radīsies arī asociācijas.

Runājot par Lielbritāniju, daudzas valstis maina nosaukumus, lai atbrīvotos no koloniālās pagātnes. Piemēram, 2018. gadā Āfrikas valsts Svazilenda mainīja nosaukumu uz Svatini Karalisti. Līdz pat 1968. gadam Svatini bija Lielbritānijas kolonija, tādēļ vecais nosaukums iedzīvotājiem asociējās ar kolonizāciju. Protams, vēlme atbrīvoties no koloniālās pagātnes nebija vienīgais iemesls. Karalis Msvati III nosaukuma maiņu pamatoja ar nepieciešamību izbeigt to, ka Svatini jauc ar Šveici, jo angliski “Swaziland” skanēja līdzīgi “Switzerland”.

Mums tuvāks un pazīstamāku piemērs ir Turcija. Pirms dažiem gadiem visai pasaulei bija jāpierod pie Turcijas jaunā nosaukuma angļu valodā. Iepriekš Turcija angļu valodā bija pazīstama kā “Turkey”, bet kopš 2022. gada valsts ir mainījusi nosaukumu uz “Turkiye”. Oficiāli prezidents Redžeps Tajips Erdogans valsts nosaukuma maiņu pamatoja ar to, ka jaunais labāk reprezentēs valsts kultūru, turku civilizāciju un vērtības. Tomēr nav noslēpums, ka Turcijas vēlējās izbeigt asociācijas ar tītaru, jo angliski gan iepriekšējo Turcijas, gan putna nosaukumu rakstījaun izrunāja vienādi.

Tā kā valstu nosaukumi atspoguļo to identitātes, tad valstīm ir svarīgi, kā tās tiek dēvētas un kādas asociācijas ar to nosaukumiem rodas. Kopumā valstis maina nosaukumus trīs gadījumos. Pirmkārt, kad valstī notiek kardinālas sociālās, ekonomiskās un politiskās pārmaiņas, kas pilnībā maina valsts struktūru, darbību un būtību. Šajā grupā iederas valstis, kuras mainīja nosaukumu revolūciju vai citu nemieru rezultātā. Piemēram, 1917. gadā Februāra revolūcijā Krievijas impērijā tika gāzta monarhija, un Pagaidu valdība valsti pasludināja par republiku.

Otrajā grupā ir valstis, kuras maina nosaukumu, sabrūkot impērijām vai iegūstot neatkarību no koloniālās varas. Svatini gadījums iederas šajā grupā. Bieži vien valstis, īpaši bijušās kolonijas, atgriežas pie vēsturiskā nosaukumā, kas tām bija pirms kolonizācijas vai okupācijas. Piemēram, Indijas premjers Narendra Modi vēlas atjaunot pirmskoloniālo valsts nosaukumu, proti, viņš vēlas, lai Indiju dēvētu par Bhāratu. Tāds bija Indijas nosaukums pirms valsti 1858. gadā pilnībā kolonizēja Lielbritānija.

Bet trešajā grupā ir valstis, kur notika izmaiņas politiskajā struktūrā, kas mainīja to iekārtu. Bet šajā gadījumā izmaiņas notika miermīlīgi. Piemēram, valsts no monarhijas kļuva par republiku, kas nozīmē, ka arī valsts nosaukumā ir jāidentificē šīs izmaiņas. 1946. gadā referendumā tika pieņemts, ka Itālijas Karaliste kļūs par Itālijas Republiku. Ir arī gadījumi, kurus nevaram klasificēt šajās trīs grupās. Un piemērs tam ir Maķedonija, kas tagad ir pazīstama kā Ziemeļmaķedonija. Valsts mainīja nosaukumu 2019. gadā, lai atrisinātu strīdu ar Grieķiju, paverot iespēju tai iestāties NATO un Eiropas Savienībā.

Valstis maina nosaukumus, lai leģitimizētu jauno politisko, ekonomisko un sociālo struktūru. Tomēr ir viens BET. Ne vienmēr valsts nosaukums rada patiesu priekšstatu par tajā pastāvošo pārvaldes formu. Piemēram, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, ko mēs vairāk pazīstam kā Ziemeļkoreju, nemaz nav demokrātija.

Rezumējot – valstu nosaukumi piešķir vietām unikalitāti, veidojot arī nacionālo identitāti un kopības sajūtu. Valstu nosaukumi ir ne tikai simboliski vārdi, bet bieži vien arī noteicošais faktors, kas veido mūsu piederību vietai. Tomēr, kā jau tas ir valstīm, kuras tika okupētas vai kolonizētas – piešķirtie nosaukumi var asociēties arī ar kaut ko negatīvu.