Pretruna starp baznīcas un slimnīcas mērķiem ir acīmredzama. Baznīcas un slimnīcu kapelas ir vietas, kur smagi slimie tiek virzīti uz kapiem. Kapi ir vieta, kur sapūt. No turienes debesīs neuzlidosi. Vairums tā saucamo kristiešu šo realitāti apzinās, citādi medicīnas sistēmu ar savām kaitēm nenoslogotu. Patiesi ticīgs kristietis līdzinātos vājprātīgajam. Tāds, saslimis ar smagu slimību, sauktu: nu, beidzot, paldies tev, Dievs, es dodos pie tevis! Krusts kristietībā simbolizē ciešanas un nāvi. Tāds atribūts neiederas ne slimnīcā, ne medicīnas darbiniekam kaklā.
Pat ja dakterim profesionālā varēšana ir vāja, par slimnieka veselību un dzīvību ir jācīnās līdz galam. Kapela slimnīcā – tas ir kā attaisnojums vai pat aicinājums ārstēšanas procesu atstāt “debesu daktera” rokās. Tie, kuri nav kristieši, izvairīsies nokļūt šādā iestādē. Piemēram, mātes Terēzes aktivitātes bija Vatikāna biznesa projekts ar mērķi izspiest naudu no ziedotājiem un apzagt sirdzējus un neaizsargātos. Terēzes izveidotās labdarības iestādes bija nomiršanas nometnes. Ārstēšana tika aizstāta ar lūgšanām.
Vissmagākās slimības strauja un pilnīga izārstēšana, “iesaistot” Jēzu vai ar kristiešiem “dotajām” īpašajām spējām – bez medikamentiem, bez slimnīcas tehnoloģijām? Ja tā būtu realitāte, slimnīcu nebūtu – tikai baznīcas. Mācītāji/kapelāni “ārstē” ar aizlūgumiem, tā tikai padziļinot sirdzēju problēmas. Kristiešu Dieva nav!