Mēs satiekamies 3.maijā, dienā pirms mūsu valsts neatkarības svētkiem. Dienā, kas ir arī dzejnieka Imanta Ziedoņa dzimšanas diena. Un viņš savulaik bija arī to deputātu vidū, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu. Bet ar savu dzejnieka balsi viņš par to bija iestājies vienmēr. 

"Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties," tā ir rakstījis Imants Ziedonis, un, lasot gan viņa dzeju, gan atziņas, daudzkārt nācies pārliecināties, cik intuitīvi dziļi viņš, pašam nejaušot vai jaušot, ir spējis ielūkoties nākotnē un arī garīgās pasaules likumsakarībās.

Šajā stundā atceramies gan Imanta Ziedoņa atziņas, gan arī bīskapu Boļeslavu Sloskānu, kurš gan izsūtījumā un apcietinājumā, padomju zvērības pārciezdams, gan vēlāk Beļģijā, pravietiski ticēja, ka Latvija būs brīva, ka šeit uzplauks garīgā dzīve un pat grāmatas savā bibliotēkā viņš krāja un taupīja Latvijai, lai tās varētu nodot topošajiem semināristiem garīgajā seminārā.

Bet vispirms Imants Ziedonis. "Lai ko tu esi redzējis, tev liekas, ka neesi atradis to vēl lielāko, vēl skaistāko," viņš reiz rakstīja. "Sirds prasa vēl, un tu pašā par sevi saprotamā kārtā apjaut, ka piepildījums neslēpjas cilvēku pasaules horizontos, ka dzīves piepildījums pasaules horizontālēs nav atrodams. Tad cilvēki turpina ceļu pa vertikāli. Tas ir gara meklējumu ceļš. Intelekts pēta Visumu, to rēķina, bet nespēj izrēķināt. Nonāk pie bezgalības un apjūk, bet gars meklē avotus, no kuriem nāk spēki. Tam nobriest cilvēka apziņa par Dieva esamību."

2008. gadā, kad dzejnieka veselība jau stipri ierobežoja viņu darbošanās veidus, Imants Ziedonis uzrunāja un izteica vēlēšanos nodot savu arhīvu Rakstniecības un mūzikas muzejam, kur par šo mantojumu rūpējas Rakstniecības muzejs, muzeja krājumu glabātāja Anna Egliena. Un mēs vēl daudzkārt varēsim par to pārliecināties no visiem mapēs un kastēs savietotajiem materiāliem, kurus dzejnieks iepriekš izskatīja un pārkārtoja, atbilstoši tābrīža iedvesmai, ka viņa galvenais motīvs bija, es strādāju, es strādāšu. Un ka viņa mūža svarīgākā darbības joma ir bijusi Latvija. 

Bet šajā arhīvā ir arī kāds ļoti interesants dzejolis, ko viņš sev pats tā kā pa jokam ir veltījis 90 gadu jubilejā, kas vēl tikai būs 2023. gadā, un šī dzejoļa nosaukums ir "Pats sev 90 gadu jubilejā vilcienā Ķemeri - Saulkrasti". 

Šajā vakarā gribas noteikti atgādināt Tukumu - Imanta tapšanas galvaspilsēta. Te pēckara gados vidusskolā formējās viņa personība, te pirmie lielie sapņi dzima, te pirmie dziļie skolotāji un pirmā skaistā mīlestība, un arī pirmās lielās dullības. Un atgriešanās savā pilsētā Imantam notika aizvien dziļāk un skaistāk. Un visdziļākā, protams, ar šo metaforu par ziedošo ķiršu dārzu, bet tas nāca no bezgalīgi skaistā piedzīvojuma jaunībā. Jau 2010. gadā Tukuma Mālnkalnā notika pirmā lielā Tukuma ķiršu talka. Ar pašu meistaru dalību. Klāt bija arī dageri, vīri un sievas no kādreizējās koku atbrīvošanas grupas un "Prāta vētra" ar fondu "Viegli" un tika stādīti ķirši un arī baudīta Imanta klātbūtne. 

Bet tu to 2013. gadā viņa pilsētā Tukumā tika atklāts vides ar šo skaisto dzejoli par Tukumu, kas tika rakstītas uz mājas sienas, un es gribu, lai mēs atceramies šo mirkli, šo dzejoli toreiz lasīja literatūrzinātniece Andra Konste.

"Imants Ziedonis ir Dieva mākslas darbs, Imants Ziedonis ir brīnums, kas uzdāvināts Latvijai. Ar katru nākamo dienu un gadu mēs to sapratīsim aizvien labāk un labāk. Mūzika sāk skanēt īpaši pēc komponista nāves, un dzejnieka dzeja uzdzirkstī ar vēl lielāku spēku tad, kad aiz viņa aizvērušās mūžības durvis," tā, atvadoties no lielā dzejnieka, sacīja mācītājs Juris Rubenis. "Atrast otru tādu cilvēku, kura daiļrade, izteikumi, dzīves stils, personību pēdējo 50 gadu laikā tā būtu rezonējusi un joprojām rezonē gan Latvijas kultūrā, gan dažādu paaudžu atvērtajos cilvēkos nav iespējams. Rezonē no cilvēka, kas pats nemaz negribēja būt dzejnieks, gribēja būt agronoms. Ziedoni tautai tika dāvāta kāda pozitīva programma. Tā īpašā labā vēsts spēja saglabāt savu patību, stiprināt identitāti arī sevišķi grūtos okupācijas laikos. Un tā nebija viņa izvēle. Viņš bija izvēlēts. Un ar pietāti izturējās pret savu gaišo nolemtība."