Raidījuma Pāri mums pašiem viesis ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.

Tā jau ir tradīcija, ka gada nogalē satiekamies, lai izvērtētu, kāds ir bijis šis gads, ko varam gaidīt tālāk. Pirms gada tikāmies 31. decembrī un izgājām no studijas pulksten 11 vakarā, kad Doma laukumā jau vētraini tika notika Jaunā gada sagaidīšana. Un bija tāda diezgan sirreāla sajūta. Kāds šis gads ir bijis, pirmkārt, jums pašam? Kā jūs uz šo gadu atskatāties?

Jānis Vanags: Mums šis ir bijis pārbaudījumu gads ģimenē. Faktiski tie rudens notikumi man tā kā ir izdzēsuši daudz ko no iepriekšējiem mēnešiem. Es tā īsti pat neatceros. Kā jūs varbūt zināt, mēs pavadījām dēlu mūžībā un tad arī vēl ar draugu, kolēģu, pazīstamu cilvēku, es nezinu, cik bērēs esmu bijis šajā rudenī. Pat mūsu kaķītis nomira. Tā kā tāds diezgan skaudrs gada noslēgums mums ir bijis.

Jā, tiešām tas jums nav bijis viegls, esat tādām dziļām sāpēm gājis cauri. Un patiesībā jau ir viegli būt ticīgam, kad viss ir lieliski un kad atliek tikai pateikties. Bet kā tas ir tad, kad ir jāiet cauri smagiem pārbaudījumiem? Kā tas ir - nesalūzt? Jūsu ticība, jūsu kalpošana tomēr ir, šķiet, visas kalpošanas laikā ļoti pamatīgi pārbaudīta.

Jānis Vanags: No vienas puses, tā, protams, ir nasta. Kādreiz ir tāda sajūta, ka nāk kārtējais pienākums, un man tāda sajūta, ka man nav ko teikt nācijai. Mans parastais teiciens pirms 18. novembra. Bet, jā, Dievs kaut kā dod.

No otras puses, ir tā, ka tieši tas, ka ir pienākums, ka ir jādara kaut kas, tas arī neļauj salūzt tādos pārbaudījumu brīžos. Nu vienkārši ir kaut kāds datums, ir kaut kāda pulksteņstunda, kad ir jābūt. Tad jau nekas cits neatliek, kā saņemties un darīt. Tā kā es atceros, kādreiz jaunībā vienā dievkalpojumā es biju, un Jānis Priede teica uzrunu. Viņš teica: nevis tu nes krustu, bet krusts nes tevi. Tas man tā palika atmiņā no tiem laikiem. Tā tiešām tas ir, ka it kā jānes tas krusts, bet galu galā tas krustu nes un uztur tevi.