Mēs satiekamies Pūpolu jeb Palmu svētdienas pašā vakara stundā. Daudziem mājās noteikti ir kāds pūpolzars, un, kā jau mēs to šodien arī piedzīvojām dabā, pasaule mostas pretī jaunai dzīvībai.

Taču pakavēsimies pie šī laika – gan pie Pūpolsvētdienas, gan arī pie Klusās nedēļas, lai atklātu gan vēsturisku, gan arī dziļi simbolisku šo dienu nozīmi. Iedomāsimies šo neparasto gājienu - cilvēks uz ēzelīša tuvojas Jeruzalemei, ļaudis viņu sveic tā, it kā savā priekšā redzētu ļoti augstdzimušu personu. Kamēr daži prāto, vai Jēzus atnāks uz svētkiem Jeruzalemē, tikmēr citi jau viņam uzgavilē un saprot, ka beidzot viss mainīsies. Ar šī cilvēka ienākšanu Jeruzalemē beidzot sāksies laimīga dzīve, beidzot tiks nokratīts romiešu jūgs. Bet viņu cerības nepiepildās, un jau pēc nedēļas tas pats pūlis sauc: Sit viņu krustā! Varbūt, ka pat jums daudzkārt ir nācies atbildēt uz šo jautājumu, kā tas ir iespējams, ka tauta, kura seko Jēzum, kuru viņš ir dziedinājis, kuras dēļ pat farizeji jau tur, Jeruzalemē, neuzdrīkstas Jēzum neko darīt tieši tāpēc, ka viņi baidās no tautas? Un tad pēkšņi tāds pavērsiens…

Raidījumā Pāri mums pašiem sarunājas bīskaps un arī Svētās Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis un Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Oskars Smoļaks.