Mēs satiekamies Tēva dienas vakarā. Patiesībā varētu svinēt pat pusapaļu jubileju, jo pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šī tradīcija tika iedibināta 2009. gadā, bet pasaulē tā ir vēl daudz senāka, un arī mēs šovakar vēlamies sveikt visus tēvus, vectēvus, papus. Un kādos vēl mīļos vārdos tiek saukti tēvi un tie, kas audzina ģimenē jauno paaudzi, Par viņiem arī ļoti daudz aizkustinošu vārdu ir lasāms šodien, piemēram, arī sociālajos mediju vietnēs.

Raidījumā Pāri mums pašiem viesojas trīs tēvi: Mārcis Zīverts, Jelgavas baptistu draudzes mācītājs, viņš ir piecu bērnu tēvs; Igors Rautmanis, Monitoringa programmas vadītājs, Baltijas Pastorālā institūta lektors, kurš ir ieguvis arī starpkultūru attiecību un vadības maģistra grādu Fullera teoloģiskajā seminārā Amerikas Savienotajās Valstīs, pirms tam arī sporta pedagoģijas maģistra grādu un studējis teoloģiju Londonā. Viņš ir trīs bērnu tēvs, ģimenē aug dēls un divas meitas; Kaspars Šterns ir Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps, viņa ģimenē aug četri dēli. 

Varam runāt gan par dēliem, gan par tēviem, par savstarpējām attiecībām. Taču ir kāds liels bet, ko sauc par statistiku. Un, godīgi sakot, šie dati pārsteidz, jo kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes statistikas gadagrāmatas pagājušā gada dati, izrādās, ka izplatītākais ģimenes tips Latvijā ir vientuļās mātes ģimene. Varētu teikt - akmens vīriešu dārziņā. 37,3 % ir vientuļās mātes ģimenes, tad seko precētu pāra ģimenes, kurās dzīvo bērni, un tie ir 26%. Tad ir precētu pāru ģimenes bez bērniem - 18%. Vēl krietni mazāk ģimeņu, kurās bērni aug pie vientuļā tēva. Tur ir tikai 7,9%. 

Ja reiz ir tādas dati, ko jūs sacītu par šo problēmu, kāpēc tā ir tāda izveidojusies? Es jau minēju par akmentiņiem vīriešu dārziņā, bet varbūt jums ir kādas citas versijas?