Kristietība ir Romas impērijas iniciētā informatīvā kara blakusprodukts. Kristietības autors ir nevis Jēzus Kristus bet jūdu sludinātājs Pāvils. Pāvils ir viens no centrālajiem Jaunās Derības autoriem un domātājiem, un viņa darbi būtiski noteica gan Jaunās Derības formu, gan kristietības saturu. Jēzus tēlam ir arī līdzautori. Tie visi ir nezināmi, ar Jēzu personīgi nav tikušies, runāja grieķu valodā un nedzīvoja Jūdejā. Arī savā starpā šie autori nav tikušies. Pāvils atšķirībā no evaņģēliju personāžiem visdrīzāk bija reāla persona. Viņš sāka sludināt neapgraizītajiem. No Pāvila mācības vēlākos gadsimtos tika ievārītas kristietības ziepes.

• No 27 Jaunās Derības grāmatām vismaz 13 vēstules tradicionāli tiek piedēvētas Pāvilam.
• Pāvila vēstules ir senākie Jaunās Derības teksti – sarakstīti apmēram 50.–60. gados, tātad pirms evaņģēlijiem.
• Tas nozīmē, ka viņa raksti bija pirmā sistemātiskā kristīgā teoloģija un ietekmēja vēlākos autorus.
• Žēlastība un ticība: Reformācijas laikā (16. gs.) tieši Pāvila raksti bija pamats Lutera un citu reformatoru uzsvaram uz ticību, nevis darbiem.
• Pāvila vēstules kļuva par agrīno kristīgo kopienu “manifestu”, kas nosaka ticības saturu, ētiku un kopienas disciplīnu.
• Liela daļa Jaunās Derības pārējo tekstu (piemēram, Vēstule Ebrejiem, Pētera vēstules) ir uzrakstīti dialogā vai polemikā ar Pāvila mācību.
• Viņa darbi noteica kristietības doktrinālo, organizatorisko un misijas virzienu, kas turpina ietekmēt baznīcas dzīvi līdz pat mūsdienām.
Kā tad tā sanāca, kā gadījās?
Pēc Jaunās Derības liecībām - apustulis Pāvils bija farizejs un sākotnēji vajāja kristiešus. Šī viņa biogrāfiskā detaļa ir ļoti būtiska gan viņa personīgajai „pārvērtībai”, gan teoloģiskajai „attīstībai”.
Pāvils kā kristiešu vajātājs
Apustuļu darbos (9. nodaļa) un Pāvila vēstulēs aprakstīts, ka viņš sākotnēji vajāja Jēzus sekotājus, kuri tika uzskatīti par bīstamu novirzi no jūdaisma. Galatiešiem 1:13–14: “Jūs dzirdējāt par manu agrāko dzīves veidu jūdaismā, kā es pārmērīgi vajāju Dieva draudzi un gribēju to iznīcināt.” Viņš pats raksta, ka bija “dedzīgāks likuma ievērotājs par daudziem saviem vienaudžiem”. Saskaņā ar Ap.d. 8:3, viņš “gāja no nama uz namu, vilka ārā vīrus un sievas un nodeva tos cietumā”.
Pāvila pārvēršanās ceļā uz Damasku
Saskaņā ar Apustuļu darbiem 9. nodaļā, ceļā uz Damasku, kur viņš bija devies ar pilnvarām vajāt kristiešus, viņam parādās Jēzus redzējums. Šis notikums kļūst par dramatiskas pārvērtības punktu – no vajātāja viņš kļūst par visdedzīgāko evaņģēlija sludinātāju. Šī pārvēršanās ir viens no spilgtākajiem piemēriem kristietībā, ko vēlāk dēvē par “Pāvila atgriešanos” vai “Damaskas ceļa” brīnumu.
Dažādi skatījumi
Vēsturnieki debatē par to, cik daudz no šiem aprakstiem ir vēsturiski precīzi, un cik daudz ir teoloģiski konstruēta naratīva daļa, lai uzsvērtu Pāvila autoritāti un “dievišķu aicinājumu”. Tomēr kopumā ir vienprātība, ka Pāvils bija jūdaisma kontekstā stingri konservatīvs; bija aktīvs kristiešu vajātājs; vēlāk pārdzīvoja kardinālu ticības maiņu, kas kļuva par pamatu viņa misijai.
Kritiskā skola Pāvilu interpretē kā ideoloģisku pielāgotāju Romas impērijas varai. Šī pieeja galvenokārt nāk no postkoloniālās, sociālās un politiskās teoloģijas perspektīvām, kas analizē, kā reliģija var kalpot hegemoniskām interesēm.
Kritiskās skolas skatījums: Pāvils kā impērijai izdevīgas ideoloģijas veidotājs
1. Depolitizēšana – Kristus kā “iekšējs pestītājs”, nevis reāls revolucionārs
Jēzus vēsts bija protesta vēsts – viņš izaicināja gan tempļa autoritātes, gan Romas okupāciju (kaut vai simboliski, iejājot Jeruzalemē kā “karalis”). Pāvils šo potenciāli subversīvo vēsti pārformulēja kā mistisku, personīgu glābšanu no grēka, nevis no politiskas apspiešanas. Šādi kristietība zaudēja savu atbrīvojošo, revolucionāro spēku un kļuva par paklausīgu iekšējās morāles sistēmu. No sociālās revolūcijas uz individuālu pestīšanu.
2. Romiešiem 13 – ideoloģiska padevība varai
Romiešiem 13:1–7 Pāvils saka, ka “vara ir no Dieva” un jāklausa valdībai, jo tā ir “Dieva kalps tev par labu”. Kritiķi šo tekstu interpretē kā ideoloģisku pakļaušanās mehānismu, kurš savairo pakļautos un mīkstina pretestību. Šāda vēsts bija ideāli piemērota impērijai, kas cieta no periodiskām dumpjiem provincēs.
3. Pāvils kā “kultūras tulks” impērijai
Viņš noņem Jēzum “jūdiskumu” – atmet likuma prasības, maz runā par Dieva valstību, koncentrējas uz augšāmcelto Kristu. Tas ļauj izveidot kultūras ziņā “sterilizētu”, universālu pestīšanas vēsti, kas neapdraud impērijas nacionālās robežas vai etnisko struktūru. Kristietība Pāvila versijā kļūst par “impērijai draudzīgu reliģiju”, kas pārvar etniskās barjeras, bet nerada politisku haosu.
4. Kapitālisma un paklausības priekštecis
Kritiskie pētnieki (piemēram, Neil Elliott, Richard Horsley) saka, ka Pāvils veido “iekšējo morāles disciplīnu”, kas vēlāk noder kapitālistiskās kārtības veidošanai. Glābšana tiek padarīta personīga, paklausība tiek garīgi pamatota, un sabiedriskās nevienlīdzības sistēmas netiek apstrīdētas. Kristietība tiek pārveidota no kustības par “sirdsapziņas regulēšanas instrumentu”.
5. Pāvila apvienība ar varu – sākums baznīcas–valsts aliansei
Pāvila teoloģija sagatavo ceļu vēlākai kristietības institucionalizācijai un imperiālajai koalīcijai. Viņš piedāvā universālu, viegli pārvaldāmu ticību, kas ir vieglāk institucionalizējama nekā Jēzus radikālais sociālais projekts. Baznīca kļūst par imperiālas kārtības partneri, nevis tās oponentu – jau no Pāvila laikiem.
Kopsavilkums
Kritiskās skolas skatījumā Pāvils:
Depolitizēja Jēzus vēsti;
Iekļāvās impērijas struktūrā nevis tai pretojās;
Radīja teoloģiju, kas bija saderīga ar Romas kārtību;
Kalpoja kā ideoloģiskais tilts starp pravietisku protestu un valsts reliģiju.
Zemāk ir galvenie aspekti, kas saista Pāvilu ar Romas impēriju un tās interesēm:
Pāvils bija Romas pilsonis. Apustuļu darbos (Ap.d. 22:25–29) redzams, ka Pāvils bija Romas pilsonis pēc dzimšanas, kas bija reti sastopama privilēģija. Tas deva viņam aizsardzību, pārvietošanās brīvību un iespēju apelēt pie imperatora (ko viņš arī izdarīja, Ap.d. 25:11), tādējādi izvairoties no vietējo jūdu varas. Tas nozīmē, ka viņš izmantoja impērijas struktūru, lai aizsargātu savu misiju un izplatītu savu vēsti pa visu impēriju.
Pāvila vēsts bija “impērijai draudzīga”. Jēzus tika krustā sists kā politisks dumpinieks, bet Pāvils gandrīz nekad neattēlo Jēzu kā politisku apdraudējumu. Viņa vēsts ir iekšēja, garīga glābšana, nevis sabiedriskā revolūcija. Pāvils vairākkārt aicina pakļauties valsts varai (piemēram, Romiešiem 13:1–7: “Ikvienai dvēselei jāklausa augstākām varām…”). Tas ir ļoti savienojams ar Romas ideoloģiju, kas augstu vērtēja kārtību un hierarhiju. Šī attieksme tiek uzskatīta par impērijai izdevīgu, un tā nerada politisku apdraudējumu kristīgajām kopienām.
Valodas un kultūras adaptācija. Pāvils rakstīja grieķu valodā, izmantoja grieķu retorikas stilus un teoloģijā lietoja helenistiskos terminus (piemēram, “kharis” – žēlastība; “sōtēria” – glābšana), kas padarīja viņa vēsti saprotamu un pieņemamu impērijas elītēm. Viņš palīdzēja pārnest kristietību no jūdu nacionālā konteksta uz universālu reliģiju, kas labi iederējās kosmopolītiskajā Romas pasaulē.
Pāvils veicināja impērijas robežu pārkāpšanu – ar tās piekrišanu. Viņa misijas notika pilsētās, kas bija impērijas centri (Efesa, Filipi, Roma utt.). Viņš izveidoja transkulturālu, “impērijai piemērotu” ticīgo tīklu, kas balstījās uz mobilitāti un tirdzniecības ceļiem. Šāda veida kustība neapdraudēja impērijas varu – gluži pretēji, tā varēja tikt uztverta kā stabilitāti veicinoša.
Vēlāka interpretācija: kristietība kļūst par Romas reliģiju. Kaut gan tas notika pēc Pāvila nāves, viņa teoloģiskais pamats bija ļoti piemērots imperiālai ideoloģijai, it īpaši kad imperators Konstantīns IV gadsimtā kristietību pieņēma kā valsts reliģiju. Pāvila uzsvars uz iekšēju pestīšanu, pakļaušanos varai un sociālo kārtību kalpoja kā ideoloģisks pamats valsts un baznīcas savienībai.
Jāsecina, ka apustulis Pāvils būtiski mainīja vai izkropļoja Jēzus sākotnējo vēsti:
Pāvils uzsvaru liek uz ticību, nevis darbiem
Jēzus savā kalpošanā daudz runāja par dzīvesveidu, morāli un labo darbu nozīmi (piemēram, Kalna sprediķī). Viņš aicināja sekot Dieva gribai praktiskajā dzīvē. Savukārt Pāvils, īpaši Vēstulē romiešiem un galatiešiem, uzsver, ka glābšana nāk caur ticību, nevis likuma ievērošanu vai darbiem. Kritiķi saka, ka tas maina fokusu no Jēzus mācības par dzīvo ticību uz abstraktu teoloģisku struktūru.
Kristus un viņa vēsts kļūst parotiska
Jēzus bieži runā par Dieva valstību – sociāli taisnīgu pasauli šeit un tagad. Viņš runā ar līdzībām, rīkojas ar žēlastību un aicina uz sabiedrības pārveidi. Pāvils fokusējas uz Jēzus krustā sišanu un augšāmcelšanos kā pestīšanas centru, radot dogmatisku, mistisku pestīšanas sistēmu, kuru Jēzus pats tik skaidri neizklāsta. Daži teologi, piemēram, Bart Ehrman, uzskata, ka šis “Kristus kulta” uzplaukums Pāvila darbos attālinās no vēsturiskā Jēzus.
Pāvils ignorē Jēzus dzīves piemēru
Pāvila vēstulēs ir ļoti maz atsauču uz Jēzus dzīvi, līdzībām vai konkrētiem notikumiem. Viņš gandrīz pilnībā koncentrējas uz krustu un augšāmcelšanos. Tas liek domāt, ka Pāvilam Jēzus dzīve kā piemērs nebija tik nozīmīga.
Avotu saraksts
Jaunā Derība (Bībele)
Apustuļu darbi, 8.–9. nodaļa (Pāvila vajāšana un atgriešanās).Galatiešiem 1:13–14 (Pāvila paša apliecinājums par kristiešu vajāšanu).
Romiešiem 13:1–7 (Pāvila skatījums uz pakļaušanos varai).
1. un 2. Korintiešiem, Romiešiem, Galatiešiem, Filipiešiem, Tesaloniķiešiem, Filemonam (autentiskās vēstules).
Neil Elliott – The Arrogance of Nations: Reading Romans in the Shadow of Empire (pārstāv kritisko skolu, interpretējot Romiešiem kā impērijai piemērotu tekstu).
Richard A. Horsley – Paul and Empire: Religion and Power in Roman Imperial Society (analizē Pāvila vēsti impērijas kontekstā).
Bart D. Ehrman – Paul: The Apostle Who Changed Christianity (par Pāvila radīto atšķirību no vēsturiskā Jēzus mācības).
Vērtīgas lasāmvielas saraksts
Par Pāvila dzīvi un vēstulēm
P. Sanders – Paul and Palestinian Judaism
Klasisks pētījums, kas rāda Pāvila teoloģijas saistību un konfliktu ar jūdaismu.
T. Wright – Paul and the Faithfulness of God
Monumentāls darbs par Pāvila pasaules uzskatu, viņa misiju un nozīmi kristietības tapšanā.
Luke Timothy Johnson – The Writings of the New Testament
Labi izskaidro, kā Jaunās Derības teksti tapuši, arī Pāvila vēstuļu vietu kopējā korpusā.
Par kritisko un politisko skatījumu
Neil Elliott – Liberating Paul: The Justice of God and the Politics of the Apostle
Uzsver sociālpolitiskās sekas un Pāvila vēsts interpretāciju impērijas apstākļos.
Richard A. Horsley (red.) – Paul and Politics: Ekklesia, Israel, Imperium, Interpretation
Eseju krājums, kas rāda, kā Pāvila vēstījumu iespējams lasīt kā ideoloģiju impērijas uzturēšanai vai izaicināšanai.
John Dominic Crossan & Jonathan L. Reed – In Search of Paul: How Jesus’ Apostle Opposed Rome’s Empire with God’s Kingdom
Alternatīvs skatījums, kas Pāvilu redz nevis kā impērijai paklausīgu, bet kā tās izaicinātāju.
Par Pāvilu un kristietības attīstību
Wayne A. Meeks – The First Urban Christians: The Social World of the Apostle Paul
Par Pāvila draudzēm kā pilsētnieciskas, sociāli dinamiskas kopienas veidojumiem.
Krister Stendahl – Paul Among Jews and Gentiles
Par Pāvila starpniecību starp jūdaismu un pagānu pasauli.
James D. G. Dunn – The Theology of Paul the Apostle
Sistēmisks skatījums uz Pāvila teoloģiju un tās nozīmi kristīgajā domā.
Avoti, kas kritizē Pāvila ietekmi uz Kristus vēsti
Bart D. Ehrman – Paul: The Apostle Who Changed Christianity
Popularizē ideju, ka Pāvils izveidoja jaunu reliģiju, kas daudzējādā ziņā atšķiras no vēsturiskā Jēzus sludinātā.
Hyam Maccoby – The Mythmaker: Paul and the Invention of Christianity
Ļoti kritisks darbs: autors apgalvo, ka Pāvils faktiski radīja kristietību kā reliģiju, kas bija atšķirīga no Jēzus jūdaiskās vēsts.
Robert Eisenman – James the Brother of Jesus
Parāda kontrastu starp Jēzus brāļa Jēkaba jūdu-orientēto kustību un Pāvila “pagāniem draudzīgo” kristietību; uzsver, ka Pāvils aizgāja citā virzienā.
Thomas Jefferson – The Life and Morals of Jesus of Nazareth (t.s. “Jefferson Bible”)
Neakadēmisks, bet vēsturiski nozīmīgs darbs: Džefersons izņēma no evaņģēlijiem visu pārdabisko un Pāvila ietekmi, uzskatot, ka Pāvils izkropļoja Jēzus morālo vēsti.
Ferdinand Christian Baur – Paul the Apostle of Jesus Christ (19. gs.)
Vēsturiska, bet ietekmīga kritiskās teoloģijas klasika: Pāvila mācību redz kā konfliktu ar Jeruzālemes apustuļiem, kas sagrozīja sākotnējo vēsti.
Elaine Pagels – The Gnostic Paul
Parāda, kā gnostiķi interpretēja Pāvilu, reizēm viņu redzot kā Jēzus vēsts sagrozītāju, reizēm – kā tās slepeno nesēju. Kritiskais aspekts ir tajā, ka viņa atsedz, cik ļoti Pāvila vēsts atšķīrās no citiem kristiešu strāvojumiem.
Hans Küng – Paul: Apostle of Jesus Christ
Lai gan nav tik polemisks kā Maccoby, arī Küng norāda, ka Pāvils būtiski pārvērtis sākotnējo vēsti.