Aizrautīgs mednieks un makšķernieks Jānis Maļkevičs aizrāvies ar podniecību

Jānis Maļkevičs no Krāslavas novada Andrupenes pagasta, savas meitas iedvesmots, aizrāvies ar podniecību. Ar māla izstrādājumu veidošanu nopietnāk darbojas pēdējos gadus. Kopā ar savu skolotāju, podnieku Ilmāru Veceli, regulāri kurina cepli, lai apdedzinātu māla traukus. Jānis atzīst, ka darbs ar mālu ir labs veids kā iegūt mieru.  

„Runčuku” ceplis atrodas zem nojumes, ceplis jau kuras, tāpēc, lai gan ārā pūš vējš, pie tā ir patīkami silti.  Jāņa sieva, Irēna Maļkeviča stāsta, ka šī ir kļuvusi par ģimenes kopīgo pulcēšanās vietu, šeit pavasarī tiek uzvilkts Latvijas valsts karogs, svinētas dzimšanas dienas, Jāņu diena un kurināts ugunskurs. Cepli pieskata Jāņa skolotājs, podnieks Ilmārs Vecelis.

„Ja mēs šodien desmitos iekūrām, tad rīt kādos divpadsmitos tiksim pie siltiem podiņiem, pat karstiem,”  saka Ilmārs Vecelis, piebilstot, ka viņam ir bijis daudz mācekļu, kuru vecums ir sākot no jauniešiem un beidzot ar pensionāriem. Māls vienkārši cilvēkus aizraujot.

„Te jau visas stihijas tiek izmantotas: uguns, ūdens, zeme, gaiss, ja nebūtu gaiss, nebūtu degšanas procesa. Un cilvēks ir kā piektais elements klāt, kas to visu saliek kopā.”

Ilmārs ir arī „Ruņčuku” cepļa meistars, katram ceplim esot vajadzīgs savs vārds, pietam Runčuku ceplim ir arī savs runcis. Jānis Maļkevičs rāda vietu, kur ceplī redzams kaķa, vārdā Miķelis, ķepas nospiedums. Pēc laika parādās arī pats Miķelis – melns, pūkains runcis. Kad ceplis tiek kurināts, Miķelis vienmēr kā asistents esot līdzās, saka Irēna. Stāstot vairāk par savu aizraušanos ar mālu, Jānis Maļkevičs ved uz darbnīcu.

„Te ir mana pirmā virpa uztaisīta,” Jānis rāda savu izveidoto virpu, tai apakšā ir automašīnas riepa, kuru griežot virpa darbojas. Virpa labi kalpo savam mērķim, taču ir gribējies izveidot ko modernāku. Darbnīcā iekšā atrodas vēl viena Jāņa izgatavotā virpa, šī jau ir elektriskā.

„Kādēļ ar kājām mīt? Ka var elektrību likt lietā, tā tapa elektriskā. Tika izjaukta viena veļasmašīna.”  Jānis  pēc profesijas ir radio inženieris, tādēļ tehniskas lietas padodas. „Kā Jūs aizrāvāties ar podniecību? Sākumā meitiņa lipināja, lipināja. Saka: Nu, tēti pamēģini kaut ko salipināt! Sāku pelnu trauku- vienu, otru. Uztaisīju vienu virpu, tad uztaisīju elektrisko, ja uztaisa virpu, tad vajag viņu izmēģināt. Par cik podniecība ir kaut kāda daļa fizikas, es kā tehnisks cilvēks tos principus varu ātrāk apgūt, mākslinieki parasti fiziku nemācās, viņiem grūtāk tas tehniskais, viņiem ir mākslinieciskais, man atkal otrādi.”

Lai varētu darboties ar mālu, jāzina teorija, uzsver Jānis, un, protams, ir jātrenējas. Jānis mācās iegūstot zināšanas  internetā un no sava skolotāja, podnieka Ilmāra Veceļa. Jānim ir gan melnie, svēpētie trauki,  gan glazētie. Pats atzīst, ka ir daudz vēl jāmācās, ieceres ir lielas, tāpat kā griba. Darbošanās ar mālu ir aizrāvusi.

„Tie visi kovida laiki, kas var būt labāks par meditāciju, sēdi un neko nedomā. Domā tikai par mākslu. Aizmirstās visas problēmas, tu nedomā, tu vienkārši taisi savu darbiņu!”

„Es pat brīnos un visi draugi un paziņas brīnās, Jānis aizrautīgas mednieks, makšķernieks, tagad viņš pa vakariem pazūd darbnīcā,” saka Irēna, redzot, kā aizrāvies vīrs, arī pati sākusi mēģināt darboties ar mālu.

„Ir kaut kādi uztraukumi, tad viņš saka: Nomierinies! Nāc pie māliem, palipini. Viss būs kārtībā! Un tā arī ir, saskarsme ar māliem dod to mieru.”

Jāteic, „Ruņčukos” regulāri tiek kurināts ceplis, otrajā dienā uz cepļa izņemšanu aicinot veikumu vērtēt arī ciemiņiem.