Latvijas pasta Rēzeknes 1. nodaļas operatore Anna Lucijanova šovasar atzīmējusi savu 35 gadu darba jubileju. Pēc tik ilga pastā nostrādātā laika viņa atzīst, ka joprojām vai katru dienu apgūst un uzzina ko jaunu, bet komunicējot ar klientiem pieturas pie senas dzīves patiesības - nedari cietiem to, ko nevēlies, lai darītu tev. 

„Esmu dzimusi Viļānos, mācījos Viļānos, pabeidzu skolu. Mana labākā draudzene tolaik jau strādāja pastā un tad man tā likās, ka tas varētu būt mans aicinājums”, tā par savu izvēli strādāt tieši pastā, stāsta Latvijas pasta Rēzeknes nodaļas operatore Anna Lucijanova, piemetinot, ka kā jau lauku bērns, agrā bērnībā gribējusi kļūt par bišu pavēlnieci. 

„Izlasīju vienu grāmatu par biteniekiem, par bitēm un šķita, ka tās nu gan būtu jauki darboties ar bitēm. Tas bija vēl pavisam mazajās klasītēs. Pēc tam iespaidojoties no tantes, kura strādāja par mediķi, šķita, ka tieši šī profesija man būtu piemērota. Bet gala rezultātā esmu šeit, pastā, un kalpoju klientiem.”

Anna atzīst, ka ir no tiem cilvēkiem, kuri savā mūžā ir piedzīvojuši krasas izmaiņas, ko izraisīja straujā tehnoloģiju attīstība. Par to liecina arī  izmaiņas pasta operatoru darbā.

„Es mācījos Rīgā pasta skolā vienu gadu. Tas bija tāda 27. proftehskola un pēc tam sāku strādāt Viļānu  pasta nodaļā par operatori. Sākotnēji, kad es tikko sāku strādāt, bija daudz darba, ko tagad aizstāj datori. Tas bija 1987. gads.

Tolaik bija kvīšu grāmatiņas, bija daudz jārēķina, jāskaita uz tiem pašiem skaitīkļiem.

Tā ir vispār vēsture! Pēc tam veco tehniku nomainīja datori, skārienjūtīgie datori. Tīri tehniski tas ļoti atvieglo darbu.”

Anna Lucijanova stāsta, ka Pasta skolā bija jāmācās strādāt ar telegrāfu, par kura eksistenci šodienas jaunatnei, kad par ikdienu kļuvuši viedtālruņi, internets un citi tehnoloģiju attīstības labumi nav pat mazākās nojausmas. Laikam līdzi iet arī pasts.

„Tagad mēs veicam dažādas darbības – kredītus formējam, izmaksājam naudas starptautiskos pārvedumus. Tas ir tā ļoti interesanti.”

Pasts ir bijis nepieciešams visos laikos un arī tagad arī Rēzeknes nodaļā klientu netrūkst. Kādam jāsūta, kādam jāsaņem paciņa, kādam jāveic norēķini. Anna Lucijanova atzīst, ka cilvēki pēc savas būtības ir ļoti dažādi un tas ir jāpieņem. Taču gadoties arī pa kādam nervozākam klientam un tādos gadījumos operatorei ir savs rīcības plāns.

„Es esmu sev to noformulējusi, ka es cenšos darīt  tā, kā es gribētu un ko gaidītu, no tā cilvēka, kurš apkalpotu mani. Tas ir - mierīgi, ar smaidu, ja tā ir attiecīga reakcija un iedziļinoties visā jautājuma būtībā. Mani personīgi darbs ar cilvēkiem nenogurdina. Man patīk palīdzēt un zināt varbūt pat vairāk nekā prasa mani darba pienākumi. Pastā cilvēki vēršas ar ļoti dažādiem jautājumiem un, kā man darbu sākot, teica viens labs cilvēks, būtībā tā nevajadzētu būt, ka es kādam klientam saku, ka es kaut ko nezinu. Jo tā jau nāk no seniem laikiem, ka

pastā viss ir jāzina, visiem jāstāsta un visiem jāpalīdz.”

Anna Lucijanova uzskata, ka katrā darbā, katrā lietā ir jāmeklē iespēja saredzēt ko pozitīvu. Pat tad, kad šķiet, ka tā nav.  Jāmeklē veidi kā atrast sevi un neļaut ieslīgt rutīnā. Tāpēc Anna aizraujas ar rokdarbiem, fotografēšanu un ceļo.

„Pagājušajā gadsimtā, ļoti aizrāvos ar adīšanu un rokdarbiem. Tolaik 90. gados tas bija aktuāli – adītās zeķes, cimdi, cepures, šalles. Meitai džemperi. Šajā gadsimtā rokdarbiem jau netiek veltīts tik daudz laika, bet gan jau arī kādu zeķīti kādreiz vajag noadīt. Vēl aizraujos ar fotografēšanu. Es vairāk fotografēju baznīcas svētkus. Man ir divas sirdij tuvas draudzes - Bērzgales, gan Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze. Tas ir gan draudzes arhīvam, gan arī, ja kāds cilvēks vēlas sev kādu bildīti.Jā, es esmu laimīga. Mans patīk mans darbs, mana dzīve, mana ģimene.”

Pirms 5 gadiem Latvijas pasta organizētajā konkursā „Mans pastnieks 2017”,  Anna Lucijanova klientu vērtējumā tika atzīta kā labākā pasta nodaļas operatore Latgales reģionā. Pagājuši pieci gadi, bet nekas nav mainījies. Anna tāpat kā vienmēr laipni apkalpo klientus, stāsta, skaidro un neaizmirst arī pasmaidīt.