Arta Buceniece ir arhitekte, kura savā brīvajā laikā, lai atpūstos, zīmē apsveikuma kartiņas. Apkārtējo iedrošināta, aizraušanās pamazām kļūst par kaut ko vairāk, kartiņas šobrīd tiek zīmētas ne vien lai iepriecinātu savus tuviniekus, bet lai tās piedāvātu arī citiem. Arta Buceniece ir pārliecināta, ka laikā, kad cilvēkiem satikties izdodas retāk, apsveikuma kartiņas arvien biežāk kļūst par veidu kā  apsveikt un iepriecināt otru. 

Arta Buceniece ir no Līvāniem, taču pēdējie teju desmit gadi saistīti ar Rīgu, kur Arta studēja un šobrīd strādā. Arta gan profesionāli, gan savā brīvajā laikā saistīta ar mākslu. Jau kopš bērnības ir paticis zīmēt. Radošais process ir veids kā atpūsties no ikdienas.

„Meditācija, atslēgšanās no visa, kad tu vienkārši esi ar savu papīra lapu, krāsām un pat bez idejas, vienkārši kaut ko sāc zīmēt, tad uztop tas, kas sanāk, ne vienmēr ir plāns kas.”

Dāvinot kartiņas draugiem, viņu pamudināta, Arta tās sākusi piedāvā arī citiem – ir izveidojusi sociālo tīklu vietnē Facebook lapu „Ūdenskrāsa”, kur izvietotas kartiņas. Arta tās glezno akvareļtehnikā. Facebook lapā „Ūdenskrāsa” Arta Buceniece  par kartiņām raksta, ka: „Bieži vien īstā dāvana ir vārdi, kurus dažreiz ir grūti pateikt, bet sanāk uzrakstīt.”  „Cik es esmu novērojusi, ne tikai sev, bet arī citiem, ka kartiņās brīvāk vari uzrakstīt kaut ko, ko dažreiz ir grūti pateikt.”

Un kartiņas arvien biežāk, sūtot pa pastu vai nododot rokās, ir veids kā otru apsveikt un iepriecināt, novērojusi Arta. „Manā draugu lokā, jā! Jo tomēr tas taustāmais sveiciens un tā paliekošā kartiņa ir daudz jaukāka nekā ieraksts facebookā vai īsziņā.

Un man šķiet, ka pēdējo gadu laikā cilvēki to ir sākuši novērtēt, jo varbūt sanāk retāk satikties un gribas nedaudz kaut ko taustāmu no sevis. Tad šīs te kartiņās ir tāds neliels fizisks sveiciens no sevis.”

Un jo vairāk svētku, jo ikdiena krāsaināka, tāpēc jautājot, vai Arta svin Valentīndienu, kas tuvojas, viņa atbild: „Man vispār nav iebildumi pret svētkiem, man liekas – ir forši svinēt, ja ir ko svinēt, kāpēc ne?”

Arta Buceniece atzīst, ka pati nekad nebija plānojusi, ka radošie darbi, kas top, lai atpūstos no ikdienas, citu pamudinājumā var pamazām kļūt par rūpalu, šobrīd cerot, ka no tās izveidosies kaut kas lielāks.