Šogad aprit 30 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji aizstāvēja valsts brīvību pret militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem. Tā bija nevardarbīgās pretošanās izpausme, masveidīga gatavība aizsargāties bez ieročiem, kad, Latvijas Tautas frontes aicināti, cilvēki izveidoja barikādes apkārt stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā un citur Latvijā. Pateicoties tūkstošiem iesaistīto, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu neizdevās.

Līdz pat 20.janvārim šajā laikā raidījumā „Pēcpusdiena” mēs turpinām sižetu sēriju, kuros ar barikāžu dalībniekiem un organizatoriem sarunājas Latvijas Radio jaunie žurnālisti. Šodien ar vienu no barikāžu organizatoriem, Latvijas Tautas frontes domnieku no Jēkabpils – Jāni Lāci – sarunājās Karina Važnaja.

 „Mēs apzinājāmies, ka ļoti riskējam ar savu dzīvību, veselību, bet tajā pašā laikā mēs nevaram atkāpties, jo mums bija jānosargā brīvība,” atmiņās dalās Jānis Lācis. Šodien fotohronists Jēkabpils pašvaldībā. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Bet pirms 30 gadiem Jēkabpils rajona padomes deputāts, Tautas frontes Jēkabpils domnieks, viens no barikāžu organizatoriem.

 „Nē, mēs nebijām negatavi. Ziniet, saka – latviešu dziesmotā revolūcija, kaut kas gatavu ielika rokās, tā sagadījās… Nē, tas bija konsekvents, nopietns organizatoriskais darbs līdz šai X stundai. Un šī X stunda tika atklāta konkrēti 13.janvārī manifestācijā.”

13.janvāris – diena, kad Rīgā Daugavmalā pucējās pusmiljons cilvēku - iegūlusies Jāņa Lāča atmiņā kā ļoti spēcīgs un vienojošs brīdis.

„Tur valdīja īpaša atmosfēra. Neviens nelikās svešs. Visi sveicinājās un smaidīja. Visi bija priecīgi, neviens jau par tām briesmām, kas bija notikušas Lietuvā, tobrīd nedomāja.

Un visi bija gatavi tam, ka tai pašā vakarā jāsāk aizsargāt Rīgu un valstiski svarīgus objektus. Un tās cilvēku čalas, tās dziesmas, tas kopums, plakāti, uzsaukumi un Latvijas karogi. Nevarēja ābolu nomest, viņš nenokristu uz asfalta, bet kādam rokās vai uz galvas.”

Turpmākās dienas pavadītas saspringtā organizatoriskā darbā.

„Gulēts jau gandrīz netika nemaz. Kad es biju Jēkabpils rajona padomē, komplicējām nakts dežūras, organizējām cilvēkus uz Rīgu, pats pa Rīgu un Jēkabpili. Mums bija lielais televīzijas tornis, Zaķusala. Jēkabpilieši bija aktīvi, cilvēku mums bija daudz. Pat nevarējām nodrošināt visu cilvēku aizkļūšanu uz Rīgu. Mēs pat devām cilvēkus uz citiem svarīgajiem objektiem. Vācām pārtiku. Caur Jēkabpils cukurfabriku meklējām cukuru. Meklējām produktus, drēbes, gāzmaskas. Netika aizsūtīts neviens nepilngadīgais, neviens netika aizsūtīts pliks vai ar varu. Visi bija reģistrēti žurnālā – vārds, uzvārds, kontakti. Nespieda dežūrēt ilgu laiku, bija maiņas. Autobusi gāja un mainīja cilvēkus ik pa diennaktij.”

Jānis Lācis piedalījās arī dežūrās, tās nav bijušas vieglas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām un skarbajiem laika apstākļiem, cilvēku izturība bijusi apbrīnojama.

 „Nogurums bija drausmīgs. Vienu nakti mums paziņoja, ka jābūt uzmanīgiem, Daugava vēl nebija aizsalusi, un ļoti iespējams, ka Krievijas desanti izsēdināti uz Daugavas, un ieņems Zaķusalu, nāks uzbrukumā. Mēs arī intensīvi izvietojām dzeloņstieples un ar ko vien var barikādējām krastmalu, un pašiem jāstāv. Ugunskurus nevar īsti kurināt, jo redzēs, kur mēs atrodamies. Tonakt bija kādi mīnus desmit grādi, Daugava vaļā, un no Daugavas pūš mums virsū miglu. Un tā migla ir slapja, tā nāk mums pāri, un mēs visi esam tādi kā šokolādes glazūru aplietas figūriņas. Kad beidzās mūsu maiņa, aizgājām līdz tornim, man mugurā bija tā saucamā krievu pufaika, latviski – vatenis, tad es viņu noņēmu nost kā skafandru. Noņēmu, uzliku, un viņa nesabruka, bet stāvēja pārledota visa. Bet neslimojām. Viss gāja ar ugunskuriem, ar tējām. Un visam pāri patriotisma dzinulis, kas mūs dzina uz priekšu, saglabāja veselību, kaujas sparu, ko mēs parādījām. Un nav veltīgi, jo šodien valsts karogs plīvo!”

Jānis Lācis, kurš ar fotogrāfiju bija aizrāvies jau kopš bērnības, fotogrāfijās dokumentēja arī tā laika notikumus.

 „No pašām barikādēm, gan no Jēkabpils kā organizējamies, gan no Rīgas. Bet nebija tik liels mērķis, kā šodien es to saprotu, ka fotoaparātam bija jābūt katru minūti pie rokas. Bet bija vairāk domas un darbi organizēšanā.”

Pēc barikāžu beigām, bijis gandarījums par paveikto, tomēr iekšējā miera sajūta nemaz tik ātri neiestājās.

„Liels etaps bija līdz augusta pučam. Var teikt tā, ka kad karavīram beidzas karš, tad vēl īsti nevar mieru rast. Un es apzinājos visas briesmas, kas varēja draudēt man, manai ģimenei, manai tautai un manai valstij. Pēc barikādēm mēs tāpat nejutāmies īsti droši, jo mēs gaidījām arī šo puču. Mēs zinājām - būs! Tik viegli šī vara nepadosies! Tas ir tas emocionālais pārdzīvojums, prieks par sasniegto, bet aizvien, kā mēs sakām, pulverim jābūt ir sausam.”

No 1994. līdz 98.gadam Jānis Lācis bija Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs. Kopā ar domubiedriem piedalījies Zemessardzes dibināšanā, un vēl šodien ir Zemessardzes 56. kājnieku bataljona Veterānu apvienības priekšnieks. Un nu jau teju 20 gadus Jānis aktīvi iemūžina fotogrāfijās Jēkabpilī, un kā saka vietējie, bez viņa nav iedomājams neviens notikums un pasākums Jēkabpilī.

Jānis Lācis katru gadu dodas uz barikāžu atceres pasākumiem Rīgā, kā arī organizē kopīgus braucienus no Jēkabpils.

„Tas ir tā iegājies, kā ir 4.maijs, 18.novembris, mums ir 13.janvāris – barikāžu sākums. Un mēs braucam uz Zaķusalu katru gadu.”

Šogad ierobežojumu dēļ publiski pasākumi nenotiek, tomēr Jēkabpilī tiek organizēta jēkabpilieša Daiņa Ormaņa barikāžu laika fotogrāfiju izstāde, kas būs apskatāma tiešsaistē un brīvdabā Jēkabpils Vecpilsētas laukumā.