1991. gada janvāris uz mūžiem ierakstīts Latvijas vēsturē, kā laiks, kad Latvijas tauta  atklāti iestājās par savas atjaunotās valsts pastāvēšanu. Divas nedēļas Rīgā uz barikādēm cilvēku no dažādiem Latvijas novadiem nevardarbīgā pretošanās deva pretsparu OMON specvienībām. Ludzānietis Jānis Žuks, kurš barikāžu laikā atradās pie televīzijas torņa, to laiku uzskata par ļoti svarīgu Latvijai.

“Toreiz jau televīziju mazāk skatījās, vairāk klausījās radio. Pa Radio paziņoja par Lietuvu, ka Lietuvā ir uzbrukums televīzijai. Bija Īvāna aicinājums, es pats to pa radio nedzirdēju, bet informācija izplatījās vēja ātrumā  Un visi jau tad arī devās. Sakarā ar to, ka es kādreiz biju strādājis televīzijā, devos uz Zaķusalu”, ludzānietis Jānis Žuks, kurš  vairāk kā nedēļu atradās uz barikādēm Zaķusalā, neslēpj, ka dodoties uz barikādēm viņš bijis gatavs arī daudz sliktākam situācijas pavērsienam. 

“Par to, ka Padomju savienība brūk kopā  jau bija skaidrs. Kad es mācījos institūtā, tas bija 10 gadus pirms Gorbačova 1975. gads,  kad mēs mācījāmies tā saucamo Dialektisko materiālismu, kam it kā vajadzēja nostiprināt mūsos pārliecību par sociālisma varenību. Bet mums bija labs pasniedzējs, kurš mācīja domāt, analizēt. Mums bija skaidrs, ka Padomju savienība nav dzīvotspējīga. Pat ne Padomju savienība, bet gan  sociālisms kā sistēma bija kļuvis  dzīvot nespējīgs.  Tolaik mēs nevarējām iedomāties, ka tas notiks tik miermīlīgi, jo mēs bijām pārliecināti, ka būs asiņu jūras kā 1917. gadā.”

Jānis atzīmē, ka tolaik Latvijas tauta bija tik vienota kā nekad. Viņš īpaši uzsver vārdus Latvijas tauta, jo uz barikādēm galvaspilsētā plecu pie pleca stāvēja ne tikai latvieši.

“Bija zemnieki ar visiem lielajiem traktoriem, lielās mašīnas,  viss bija sadzīts.

Tepat no Ludzas bija. No Nirzas, bija cilvēki, satiku paziņas.

Ļoti dažādi cilvēki bija arī  krieviski runājošie bija. Nebija vairākumā, bet bija diezgan pietiekoši daudz krievu tautības.”

Tolaik katram,  kas atradās uz barikādēm bija skaidrs, ka kaut kam ir jāmainās un skaidrs, ka katram ir jāpieliek roka, lai tā notiktu.

“Atceros to noskaņu,  bija pārliecība,  ka mūs ar plikām rokām nepaņems. Ja jau ir sācies, tad jāiet līdz galam.”

Saviļņots Jānis atklāj, ka savu lielāko apbalvojumu par piedalīšanos barikādēs viņš saņēmis pavisam nesen.

“Lepnums, nekas vairāk, lepnums par to, ka man atzinība par to ko es darīju tajā laikā. Kaut gan,  vislielākais prieks man bija tagad, pirms dažiem gadiem. Dēls pateica: “Tēti, paldies par to, ko tu tolaik darīji!”Es biju pārsteigts, ļoti. Tolaik dēlam bija seši gadi,  tagad viņš ir pieaudzis liels puisis,  izanalizējis un sapratis, kāda nozīme ir barikāžu laikam. Tas ir vairāk nekā godazīme.”

Šobrīd Jānis dzīvo Ludzas novadā, ir jau pensionārs un savas jaunības gadus atceras ar lepnumu. Tāpat viņš ir pārliecināts, ka aizvadīto 30 gadu laikā Latvija ir kļuvusi par attīstītu valsti, kas arī ir spiesta pakļauties pasaules tendencēm ekonomikā.

“Reālā pasaules tendence ir globalizācija. Tas ir objektīvs process un tur neko nevar izdarīt .

 Gribot vai negribot, mums ir jāiesaistās tajā globālajā tirgū ar to, ko mēs protam ražot .”

Jānis atklāj arī skarbo lauku iedzīvotāju dzīves  nākotnes vīziju.

“Tas, ka lauki paliek tukši, ir objektīvs rādītājs un tur nav jāžēlojas, ka tas ir ļoti slikti. Es neesmu redzējis nevienu attīstības plānu, kur būtu aprakstīts, cik reāli mums būtu nepieciešams darbinieku lauksaimniecībā, cik mežrūpniecībā, cik tūrismā? Cik  cilvēku reāli no ekonomikas viedokļa ir nepieciešams nodrošināt ar darbu tanī pašā pagastā vai pat Ludzas novadā? Cik cilvēku nepieciešams tam ražošanas modelim, kas mums ir?  Pārējie ir pensionāri, kuriem jānodrošina infrastruktūra, lai viņi te varētu labi dzīvot.  Pārējiem jāmeklē darbs citur.” 

Barikāžu notikumu aculiecinieks un barikāžu dalībnieks ludzānietis Jānis Žuks ir pārliecināts, ka tolaik iegūtā un, var teikt, arī izkarotā  Latvijas valsts neatkarība ir jānovērtē un katram jāsaprot, ko viņš gatavs darīt savas valsts labā.