Pagaidām laukus, ciemus un pilsētas apglezno rudens. Taču drīz vien iestāsies pelēkākais un bieži vien daudzus nomācošais laiks. Rēzekniete Darja Koževņikova uzskata, ka tādos brīžos, kad sāk trūkt krāsu dabā, jāņem ota un jārada krāsainā pasaule pašam. Un to vismaz savās mājās var darīt gan profesionāls arhitekts, gan arī vienkārši radošs cilvēks.

Rudenīgā dienā rēzeknieti Darju Koževņikovu satieku Ludzā, jo te ir viņas darbavieta. Trausla jauna sieviete ar vērīgu skatienu un stingru rokas spiedienu noraugās pulkstenī un nosaka, ka sarunai laika neesot daudz, taču viņai būtu daudz kas sakāms ne tikai par mūsdienu arhitektūru, bet arī par tik svarīgo krāsu nozīmi cilvēka dzīvē.

“Esmu arhitekte, bet šobrīd meklēju kādas jaunas izpausmes metodes. Iespējams, ka uz to vairāk pamudināja arī bērna dzimšana, jo bērni ir ļoti atklāti savās emocijās. Esmu ļoti radoša persona, bet arhitektūra ne vienmēr ļauj tik brīvi to savu iekšējo pasauli attēlot, un tāpēc man šobrīd gribētos savā dzīvē ievest šo radošumu.”

Viens no veidiem kā Darja nolēmusi atdzīvināt pilsētas namus un namiņus ir ēku sienu apgleznošana. Jau tapis pirmais darbs – apgleznota nelielas privātmājas ārsiena. Taču arhitekte uzsver, ka viņas izpratnē nav obligāti jāapglezno visa siena, speciāli jāgatavo vieta. Nereti var pietikt ar nelielu uzgleznotu elementu pat uz sarkano ķieģeļu ēkas.

“Es jau gadus trīs, četrus staigāju ar domu, ka es labprāt pamēģinātu gleznot uz sienām. Mana arhitekta pieredze, domāšana pie tā ir vainīga, jo es uzskatu, ka īstenībā mūsu telpa - tas nav tikai vizuālais izskats, tā nav tikai estētika. Tā ir domāšana un arī pilsētas iekšējā pasaule ļoti ietekmē cilvēkus. Īstenībā tas, kur mēs atrodamies, tās krāsa, formas tiešā veidā ietekmē domāšanu, noskaņojumu, attiecības. Man šķiet kā tā mūsu vide ir diezgan vienmuļa, kantaina, pelēka. Bieži vien cilvēki izvēlas šos toņus, jo tie ir funkcionāli. Piemēram, pelēks. Bet vai tas  nāk par labu mūsu iekšējā pasaulei, mūsu garastāvoklim, mūsu attiecībām.” 

Darja atklāj, ka viņai ir ļoti mīļa Ludzas vecpilsēta. Lai arī tur nav izcilu arhitektūras paraugu, toties  vienstāva mājiņas ar kokgriezumu rotātām  durvīm un logiem nes pavisam citu, daudz nozīmīgāku vērtību.

“Manā skatījumā, pašlaik  arhitektūra i  stikls un betons. Tas  ir saistīts ar to, kādi mēs tagad paliekam. Tā vide, kurā dzīvoja mūsu vectēvi un omes, tā bija pavisam citādāka vide, un viņi arī bija citi cilvēki.”

Pastaigājot pa Ludzu var sastapt dažādas mājas, dažādās krāsās. Darja atklāj, ka ludzānieši dažreiz pat  pārmetot būvvaldei to, ka pilsēta nav pietiekami krāsaina.

“Cilvēki grib košumu. Pēdējos laikos ir ļoti izteikts, ka cilvēki vairs negrib pelēcīgos toņus, viņi grib košu. Mēs pat kā būvvalde esam saņēmuši pilsētnieku  aizrādījumus, kāpēc pilsētā ir tik daudz drūmu krāsu. Cilvēkiem esot jau tāpat drūma vide, jo mums nav Brazīlija, mums maz saules. Tāpēc vajadzētu arī krāsu ziņā to vidi padarīt atraktīvāku un jaukāku. Man tiešām ir dziļa vēlme  Latgalē darīt kaut ko tādu, kas varētu to vidi padarīt interesantāku, tādu kas uzrunātu dvēseli un cilvēka iekšējo pasauli.”

Pašlaik Ludzā tiek būvēts Daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu  centrs, kur būs sava vietiņa arī bērniem ar īpašam vajadzībām. Darja ļoti cer, ka viņai atļaus apgleznots šīs ēkas sienas, ļaujot krāsām piedalīties bērnu dzīvē, uzlabojot to un padarot jautrāku un draudzīgāku.