Šoruden simts gadi aprit kopš Višķos sākās apmācības lauksaimniecībā. Tā ir Latvijā vecākā ar zemkopību saistītā mācību iestāde, kurai pamatus 1921. gadā lika lauksaimniecības biedrība “Darbs”, atvērot pirmo  lauksaimniecības ziemas skolu. „Vēsture ir jāpēta un jāsargā,” vairāk nekā pusi sava mūža veltot jauniešu apmācībai un vēsturisko liecību apkopošanai, saka 86 gadus vecā pensionētā Višķu tehnikuma skolotāja  un skolas muzeja pamatu licēja Aina Bernāne. Vēl šobrīd, dārzkope sirdī un dvēselē, un aktīvs cilvēks pēc dabas, Aina Bernānes kundze iekopj savu dārziņu, un cenšas saglabāt  tajā izzūdošu šķirņu augus. 

Višķu profesionālās skolas remontdarbu laikā vēsturiskās liecības - grāmatas, dokumenti, fotogrāfijas un pat  instrumenti un visdažādākās iekārtas, ko bija savākusi pensionētā skolotāja Aina Bernāne, iekonservēti.

„Es bieži par domāju, vai man tas darbs vispār bija vajadzīgs, jo es neredzu, kas to darbu varētu pārņemt un vai kādam tas interesēs?”

Tāpat,  pēc sirds aicinājuma dārzkopi, Bernānes kundzi neatstāj vienaldzīgu Višķu lepnums - senie un retie koki un apstādījumi.

„Ap dīķi tie visi vecie ozoli ir ap 1730. gadu stādīti, šī pati liepu aleja stādīta aizpagājušajā gadsimtā, arī vēlāk stādījām kastaņus un citus augus, tas viss vēl saglabājies.

Kopumā te ir 294 sugas koku un krūmu. Bet tagad lielākais trūkums, ka īpašumus privatizē, un tad sāk apstādījumus iznīcināt. Tas ir ļoti sāpīgi.”

Pašas Sēlijā Gārsenes apkaimē dzimušās Ainas Bernānes ceļš uz Višķiem arī bija ciešā saistībā ar vēlmi  kļūt par dārzkopi.

„Bija tāds agronoms, kurš strādāja Asarē, viņš ienāca pie mums un sāka runāt ar tēvu, kur tad meitēns mācīsies. Teica, ka ir Bulduri, Vecbebri un Višķi, kur māca dārzkopjus. Bet man tā dārzkopība visu laiku galvā bija. Višķos esot ezers, un vispār skaista vieta. Atbraucām ar tēvu -  ezers pretī un kāpnes taisni iet uz ezeru. Tātad, ezera dēļ izšķīrās mans liktenis. Es biju pieteikusies Višķos kā 200. Tad bērnu bija daudz un uzņēma tikai 35. Tas bija 1949. gads.”

Ainas kundze savos 86 gados labi atceras, kā pēckara gados nācās atjaunot izpostītās ēkas, un kā tad ritēja mācību process.

„Ļoti daudz mums bija praktiskās nodarbības, un ļoti labi skolotāji. Mums bija stikla siltumnīcas, pareizi  uzbūvētas. Divas bija vīnu. Bija divas vīnogu šķirnes un persiki auga.”

Siltumnīcu vairs nav, taču vīnogu šķirnes Ainas kundze, kura pusi mūža nostrādāja Višķu tehnikumā, cer saglabāt, ieaudzējot tās savā dārzā.

„Kad likvidēja tehnikuma siltumnīcas, es iestādīju savā dārzā divus vīnogu krūmus, lai saglabātu, jo neviens nebija ieinteresēts tās iestādīt un saglabāt. Es iestādīju, un pie manis aug. Pa dārzu, cik spēju vēl rāpoju, protams dēls palīdz.”

Ainas Bernānes dārzā vietu radusi arī slavenā Višķu tehnikuma rozā ziediem ziedošā roze.

„Ja man spēka pietiks, gribu to savairot. Gribas kaut ko saglabāt no tā, kas kādreiz te Višķos ir bijis.”

Vēl sirds sirmajai kundzei sāp par kādu īpaši retu Višķu koku - ginku.

„Mums ir tikai viens eksemplārs, ginks ir divdzimumu augs, pie mums trāpījies vīrišķais augs, un viņš mokās viens pats. Vajadzētu stādīt, atjaunot tos stādījumus, bet vairs neviena nav, kam to darīt.”

Višķu tehnikuma simtgadē Aina Bernāne nākamajām panadzēm vēl nezaudēt vērtības un ieguldīto darbu.

„Lai viņi ciena tos pedagogus, agronomus, kas te strādāja un ieguldījuši milzīgu darbu, lai saglabātu šo mācību iestādi.”