„Šodienas pasaule un dzīve cilvēkam ir kļuvusi ļoti trausla, nestabila, un tāpēc cilvēks meklē stipru pamatu zem kājām. To var atrast garīgajās vērtībās, un baznīcas uzdevums ir iet pie cilvēka, uzrunāt viņu un sniegt atbalstu, īpaši smagā pandēmijas laikā,” pārliecināts gados jaunais un bērnībā par jūrnieka profesiju sapņojošais Daugavpils prāvests Andris Ševels. Tieši viņu šogad Daugavpils iedzīvotāji izvirzīja gada balvai nominācijā „Sabiedriskā darbība”. 

Daugavpils Jēzus Sirds baznīca atrodas Daugavpils jaunākajā apkaimē, par ko liecina tās nosaukums -  Jaunā Forštatde. Likumsakarīgi, arī baznīca, kuru vada gados jaunais  prāvests Andris Ševels, ir jauna. Būvēta un iekārtota ļoti askētiski un, kā uzsver pats prāvests, ir ļoti gaiša.

„Šogad mūsu baznīcai ir 15 gadu jubileja.

2006. gada 1. oktobrī mūsu bīskaps Jānis Bulis šo baznīcu iesvētīja, un es kļuvu par pirmo prāvestu šajā draudzē un jau 15 gadus tai kalpoju. Baznīca pārsteidz ar savu plašumu un vienkāršību. Centrā ir krusts un nekas vairāk. Šī baznīca ir ļoti gaiša, tai ir daudz logu. Cilvēki, tā arī saka, ka pie mums baznīcā ir gaiši un viegli. Citās, senās baznīcās, ar senām logu vitrāžām liekas, ka ir tumšs pat dienas laikā. Šajā baznīcā ir gaiši un tas varbūt arī norāda uz baznīcas uzdevumu, nest gaismu cilvēku dzīvē!”

Baznīcas draudze, kurai baznīca nes gaismu ir liela, tajā ir ap četriem tūkstošiem cilvēku. Kuplās tikšanās vēl pirms pandēmijas ar draudzi atceras prāvests Andris Ševels.

„Kad baznīca tika atvērta, tās laukums bija pilns, ap 3000 cilvēku, bet pašā baznīcā ap 1000 cilvēku.

Baznīcā pie mums, kad ir Ziemassvētku vai Lieldienu laiks, tad dievkalpojumā piedalījās ap 750 – 800 cilvēki.

Kā mēs to zinām? Mēs vienmēr uz Ziemassvētkiem sagādājām cilvēkiem kādu pārsteigumu, bija gadi, kad dalījām konfektes, un pēc konfekšu skaita mēs varējām noteikt, cik cilvēku bija baznīcā.”

Tomēr baznīca arī šajos laikos nav tukša. Iespējams baznīca cilvēkiem kļuvusi pat vēl vairāk vajadzīgāka. Cilvēki tiecas te rast mieru un atbildes uz neskaidro, ar saviem novērojumiem dalās prāvests Andris Ševels.

„Arī iepriekšējā gadā, kad bija pandēmija un arī šogad, mēs varam pamanīt un daudz sastapties ar to, ka cilvēki paliek vairāk dusmīgi, neapmierināti ar savu dzīvi. Ir cilvēki, kuri agrāk uzskatīja, ka pats svarīgākais bija nodrošināt sevi materiāli vai rūpēties par savu miesu, tad šobrīd tie meklē garīgo dzīvi, meklē ko vairāk. Viens no kardināliem Romā šo pandēmijas situāciju salīdzina ar cilvēka iešanu ziemā, kad spīd saule, pa  ledu un pēkšņi pamana, ka zem kājām ledus sāk plaisāt. Cilvēkam iestājas bailes un panika, cilvēks skatās apkārt, kur atrast krastu un kādu pamatu, uz kura nostāties. Jo citādi var iekrist ūdenī un noslīkt. Ar pandēmiju cilvēkam ir līdzīgi- šodien tu esi vesels, rīt tu vari saslimt, šodien tev ir darbs, rīt tu vari to zaudēt, šodien tev ir ģimene, rīt tā var izjukt. Viss paliek tāds trausls.

Cilvēks ierauga, ka tā dzīve ir ļoti trausla.. Un cilvēki sāka meklēt šo pamatu savai dzīvei un pamatu mūžīgajās vērtībās un garīgajā dzīvē.”

Baznīcai jābūt cilvēkiem atvērtai, to vairākkārtīgi uzsver Jūrmalā dzimušais un bērnībā  par jūrnieka darbu sapņojošais, un skrodera amatu apguvušais Andris Ševels. Kristīgās, no Latgales, Ludzas apkaimes nākušās ģimenes tradīcijas izrādījās stiprākas, un 20 gadi baznīcā ir sirds balss vadīti, neslēpj Daugavpils Jēzus Sirds baznīcas prāvests Andris Ševels,

„Uzvarētājs ir tas, kurš tic, cer un mīl!

Gribas visiem to arī vēlēt, lai visiem būtu stipra cerība un paļāvība uz Dievu,” saņemot gada nogalē balvu nominācijā Sabiedriskā darbība, vēlot ikvienam šajos ne tik vieglajos laikos  nezaudēt svarīgāko.