Latvijā ar katru gadu pieaug atklāto un reģistrēto dižkoku skaits. Tam par iemeslu ir kļuvusi ne tikai  iedzīvotāju interese par dabu, bet arī tehnoloģiju pieejamība, kad nofotografēt un noteikt koka atrašanās vietas koordinātes iespējams vien pāris minūšu laikā. 

„Šobrīd mēs atrodamies Ludzas pilsētas teritorijā Runtortas muižas parkā, apsekojot veco, nekopto, bet dažādu koku un krūmu sugām bagāto bijušās Runtortas muižas parku, kas aizņem 10 ha lielu platību,” Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas vecākais valsts vides inspektors  Ivars Lesčinskis atklāj, ka šajā parkā ir reģistrēti 4 dižkoki, starp tiem arī ozols, kas atrodas turpat parka malā.

„Tagad mēs atrodamies pie viena no parkā esošajiem dižkokiem. Arī redzam, ka zem koka ir iztīrīts pamežs. Cilvēki ir pacentušies.” 

Par dižkoku – aizsargājamu dabas pieminekli – koks var kļūt neatkarīgi no zemes īpašuma statusa. Ivars Leščinskis atklāj, Latvijā ir sastopamas 20 vietējās un 45 svešzemju koku sugas un lai koku varētu kvalificēt par dižkoku, katrai no sugām ir izvirzīti īpaši kritēriji.

„Sāka mērīt no tās vietas, kur beidzas sakņu kakls  - 1,3 metru augstumā, ņemam koka apkārtmēru. Tie apkārtmēri ir noteikti Ministru kabineta noteikumos.

Ozols, vīksna, goba, vītols – tiem  jābūt  4 metri apkārtmēram, Eiropas lapeglei – 3,2 metri.  Eglei un āra bērzam – 3 metri, melnalksnim un priedei – 2,5 metri. Pats mazākais mums ir kadiķis - 0,8 metri.” 

Ziņot par potenciālajiem dižkokiem var  gan zemes īpašnieks, gan jebkurš iedzīvotājs, kurš, atrodoties dabā, ir novērojis statusam atbilstīgu koku. DAP Latgales reģionālās administrācijas vecākā valsts vides inspektore Sintija Balode stāsta, ka izmantojot jaunākās tehnoloģijas, telefonus, planšetes, cilvēki dabā fotografē lielus kokus un iesūta pārvaldei gan koka atrašanās koordinātes, gan attēlus.

„Katru dienu tiek fiksēti jauni dižkoki. Cilvēki ziņo, ja liels koks aug pie mājām, vai arī tiek uziets, dodoties apsekot teritoriju. Arī tad bieži vien tiek atrasti dižkoki, kas vēl līdz šim nav bijuši apzināti.

Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki savā apkārtnē sameklē ļoti daudz dižkokus un tad uzaicina speciālistus kopīgai pārbaudei, lai pārmērītu šos kokus un tad arī reģistrētu.”

Visbiežāk dabā iedzīvotāji pievērš uzmanību lieliem ozoliem un priedēm. Taču par dižkokiem tiek atzīti arī citu sugu koki. Sintija Balode, apsekojot dižkokus Rēzeknes novada Ciskādos, tur atklāja Latvijā lielāko balto apsi.

„Baltā apse Sakstagala pagasta Ciskādos. Stumbra apkārtmērs ir 10 metri 10 centimetri. Ļoti liels, skaists, iespaidīgs dižkoks. Šo koku atradām kopā ar kolēģi apsekojot dižkokus Ciskādu pagastā. Koks nebija pieteikts. Mums iedzīvotāji bija pieteikuši blakusesošus kokus un, esot turpat uz vietas, skatījāmies arī citus kokus, kas varētu būt dižkoki.”

Koks, ko Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti ir apsekojuši un noteikuši tā  atbilstību dižkoka statusam, tiek ne tikai reģistrēts, bet arī atzīmēts ar īpašu atpazīšanas zīmi - ozollapu, kas tiek piestiprināta labi  pamanāmā  vietā. Sintija Balode  stāsta, ka tā kokam  ir sava veida aizsardzības zīme.

„Statuss – dižkoks - dod šim kokam sava veida aizsardzību, jo šādu koku nedrīkst bojāt, to nedrīkst nozāģēt.

Ja kokam ir kādi bojājumi, kas apdraud sabiedrību, tad īpašniekam ir jāiesniedz iesniegums Dabas aizsardzības pārvaldē un tad eksperti veic izvērtēšanu. Gadījumā, ja šis koks tiešām ir bīstams, un to nevar saglābt, tad tiek dota atļauja šo koku nozāģēt.”

Uz 2020 gada 1. janvāri Latvijā ir apzināti 100 tūkstoši 50 dižkoki un ar katru dienu šo koku skaits palielinās, jo ziņot Dabas aizsardzības  pārvaldei par dižkoku ne tikai savā īpašumā, bet arī mežā, pļavā vai purva malā var ikviens Latvijas iedzīvotājs.