Pedagogs Edmunds Kadakovskis kopā ar skolnieku Krišjāni testē izgatavoto robotu lego sumo disciplīnā. Ir sarežģījumi, kas jāatrisina. Edmunds šobrīd māca skolēnus četrās izglītības iestādēs, lielākais un atbildīgākais darbs, kā pats saka, ir Austrumlatvijas radošo pakalpojuma centrā „Zeimuļs”, kur Edmunds sāka lego robotiku mācīt pirms trijiem gadiem. Šobrīd Edmunds droši atzīst, ka šis ir darbs, kas viņam patīk. Un par to, raugoties vēl nesenā pagātnē, tagad pats vien pasmaida, jo nekad nebija domājis, ka strādās tieši šajā profesijā.

„Ja kāds man teiktu pirms gadiem desmit, ka Edmund, tu būsi skolotājs, tu mācīsi ap simts un vairāk bērnu, saskaitot visus kopā, visas grupas, man tam cilvēkam nebūtu, ko teikt. Bet tā tas iepatikās. Iepatikās, ka es varu tai mazajā kaut ko ielikt. Un, kā es saku, ka pie manis lego būvniecība ir kādi četrdesmit procenti. Tad vecāki prasa, kas ir pārējais? Tās ir komunikācijas prasmes, komandas veidošanas pamati, tās ir sociālās prasmes, te bērniņš iemācās būvēt ne tikai robotu, bet attīsta sevi kā personību, kā cilvēku,” stāsta Edmunds Kadakovskis.

Edmunds atzīst, ka pašam ir nemitīgi jāmācās un jāattīsta sevi. Bija brīdis, kad šķita, ka viņš zina visu un ir gudrs skolotājs, tomēr, tad nāca apjausma, ka ar katru nodarbību arī viņš pats mācās. Šobrīd bērni tehnoloģijās nereti ir zinošāki par pašiem pedagogiem.

„Nejūtos tik vecs, bet dažreiz ir tā, ka bērni, kas man uz sacensībām brauc, viņi man jau māca jaunās tehnoloģijas, ar to pašu telefonu kaut ko jaunu parāda man, un man tāds, ka es to zinu, bet viņš zina vēl labāk.”

Šis mācību gads pasludināts par „Tehnoloģiju gadu”, Edmunds gan norāda, ka  skolēnu ikdienā  jābūt līdzsvaram. Jaunākās tehnoloģijas jāizmanto pedagogiem darbā, bet saprātīgi. Edmundam šķiet, ka šobrīd tehnoloģijas bērniem ikdienā ir mazliet par daudz. Sākoties jaunam mācību gadam, pedagogam darba ritms ir ļoti steidzīgs, lai gan brīžiem nav viegli, tomēr vasarā lego robotikas pulciņa viņam sāka pietrūkt.

„Ir tāda skaņa, kas man nepatīk, ka tie klucīši pa kastēm skan, bet vasaru dzīvojot, es sapratu, ka es pēc tās skaņas ilgojos. Pirmajā dienā ienācu un pieliku roku pie klucīšiem, saprotu, jā, es esmu īstajā vietā.”