Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" savākti 10 000 parakstu par iniciatīvu Latvijā legalizēt eitanāziju jeb, aicinot gādāt par to, lai Latvijā nedziedināmi slimi cilvēki varētu izvēlēties iespēju aiziet viņsaulē. Parakstu vākšana tika sākta vēl 2017.gada martā. Iniciatīvas "Par labu nāvi" mērķis ir eitanāzijas legalizēšana Latvijā.

Iniciatīvas autors Pēteris Buks atzīst, ka rosinājuma pamatā ir personisks stāsts par vecmāmiņu, kuru, kā saka Buks, mocīja pa slimnīcām 87 gadu vecumā. Viņam šķiet, ka ir necienīgi un nežēlīgi tā izturēties pret cilvēkiem. Tāpēc arī tapa iniciatīva.

Buks vērtē, ka ne vienmēr var palīdzēt paliatīvā aprūpe un zāle, un no sarunām ar citiem cilvēkiem ir pārliecināts, ka eitanāzijai ir jābūt kā izvēlei.

Pēteris Buks norāda, ka aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta tādās Eiropas valstīs kā Beļģija, Luksemburga un Nīderlande, savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un tādos ASV štatos kā Kalifornija, Oregona, Vašingtona, Montana un Vermonta.

Veselības ministrijas Juridiskās nodaļas vadītājs Raimonds Osis norāda, ka jautājums par eitanāziju nav veselības aprūpes jautājums. Primāri tas ir tiesību ekspertu jautājums, tie ētikas, morāles un reliģijas aspekti. 

"Jo mums Satversmē 93. pants aizsargā cilvēka dzīvību, un līdz ar to mums ir

jāskatās, vai šādi grozījumi, piemēram, normatīvajos aktos, ir saderīgi ar Satversmi. Un tas droši vien ir vairāk tiesību ekspertu jautājums," skaidro Osis.

"(..) Otra sadaļa, kas ir aktīvā eitanāzija jeb tā medicīniski asistētā pašnāvība, tas ir vēl plašāk diskutējams jautājums, un viņš ir ļoti strīdīgs. Bet pasīvā eitanāzija, protams, ir diskutējamas saistībā ar to, kā tas ir atrunājams normatīvajos aktos, jo pēc būtības jau arī Pacientu tiesību likums noteiktos gadījumos arī ļauj pacientam pašam atteikties no aprūpes."

Medicīnas ētikas pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes docents Ivars Neiders kopā ar kolēģiem veic pētījumu, kurā veikta plaša aptauja par daudziem jautājumiem, kas saistīti ar nāvi, tai skaitā arī par attieksmi pret atsaucamo eitanāziju un asistēto pašnāvību. 

"Dati, protams, vēl ir jāanalizē, bet jau sākotnēji varu pateikt, ka šī attieksme, ko mēs redzam, ir diezgan pieļaujoša," skaidro Ivars Neiders.

"Ja cilvēkiem uzdod jautājumu, vai ir pieņemami ar injekcijas palīdzību pārtraukt pacienta dzīvību, ja šis pacients ir slims ar neārstējamu slimību un viņš ir izteicis šādu vēlēšanos, vairāk nekā 56% respondentu atbildēja, ka viņi piekrīt, ka tas ir pieļaujami.

Un tikai 25% teica, ka tas nav pieļaujami, no tiem 13% teica, ka tas nu nekādi nav pieļaujami un gandrīz 20% izteikuši neitrālu attieksmi. Izskatās, ka iedzīvotāji ir  daudz progresīvāk domājoši šajā nozīmē, nekā mums varbūt šķiet."

Neiders atzīst, ka jāskatās, cik gatavi šāda lēmuma pieņemšanai ir pacienti, cik veselības aprūpes darbinieki.