Jaunais ērģelnieks Kaspars Bačkurs pirms diviem gadiem, mācoties astotajā klasē, par savu sakrāto naudu kopā ar vecākiem nopirka Kaunatas baznīcai digitālās ērģeles, par to saņemot arī „Latvijas lepnuma” balvu. Šobrīd Kaspars ir Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas 1.kursa audzēknis ērģeļspēles specialitātē. Un nupat kā 23. Starptautiskajā akadēmiskās mūzikas konkursā “Jūrmala” ērģeļspēlē savā grupā ieguva pirmo vietu. 

Starptautiskais akadēmiskās mūzikas konkurss „Jūrmala” ir dažādām instrumentu grupām, taču pirmo reizi tajā piedalījās arī ērģelnieki. Par iegūto pirmo vietu pats Kaspars ir pārsteigs, atzīstot, ka visi dalībnieki bijuši vienlīdz labi. Kasparam Bačkuram ir sešpadsmit gadu, nāk no Rēzeknes novada Kaunatas pagasta, jau bērnībā ir aizrāvusi klavierspēle. Taču, mācoties Maltas mūzikas skolā, interese radusies par ērģelēm.

„Daudzus piesaista tas ārējais izskats, ka ir varenās stabules, prospekts- viss izsmalcināts un ļoti skaists, bet mani vairāk tas darba galds, kur ir vairāki manuāļi, pedāļi un  ērģelnieks ar taisnu muguru sēž. Tā sarežģītība piesaistīja. Un Kaunatā nebija ērģelnieka, dziedāja tauta, un tur bija digitāls instruments, bet ne ļoti labā stāvoklī, bet tur sāku mēģināt, tad man tas bija primārais, ka es varētu kādu misi nospēlēt, kaut kādu pienesumu nest arī baznīcai.”

Tādēļ kopā ar vecāku atbalstu, Kaspars vēl skolnieks būdams, sarūpēja savai baznīcai digitālās ērģeles, lai gan pats varētu mācīties, gan mises kļūtu muzikāli skanīgākas. Jāteic, Kaspars joprojām paralēli mācībām pilda baznīcas ērģelnieka pienākumus gan Kaunatā, gan arī Rēzeknē. Spēlēt baznīcā tā ir laba profesionālā pieredze, atzīst Kaspars.

„Ja mēs spēlējam koncertā, mēs programmu zinām, viņa ir pārliecinoši pirkstos, un tur ir atkarīgs, kā mēs savaldām savu adrenalīnu un stresu, vai tas nāk par labu vai tieši otrādi citreiz iegāž.

Bet misēs ir ļoti jāpielāgojas gan draudzei – citās draudzēs patīk, ka lēnāk spēlē, bet citās tieši otrādi, ka ātri dzied.”

Gan sadarbība arī ar priesteri. „Toņu ķeršana, ka mēs teorētiski nedrīkstam spēlēt citā augstumā nekā priesteris, bet tas nāk ar praksi, man ne vienmēr izdodas. Kad priesteris dzied uz klusā reģistra, mēs uzķeram toni un nospēlējam atbildi.”

Mācoties gan specialitāti, gan paralēli vispārizglītojošos priekšmetus neesot viegli, tomēr, kā saka Kaspars, šī skola ir aizkulises, kas parāda, kam mūziķim ir jāiziet cauri, lai uz skatuves varētu sevi labi parādīt. Un tam ir vajadzīgs neatlaidīgs darbs.

„Vienmēr, kad es nāku uz stundu ar tādu apziņu, ka tas, ko man izstāstīs, man ir jāiegaumē, lai nav tā, ka skolotājs vienu un to pašu cenšas teikt, lai es nāku ar izpildītu iepriekšējo uzdevumu, lai nav tā bremžu sajūta!”

Ērģeļspēles pedagoģe Laura Ivanova Kasparu raksturo kā apzinīgu, ļoti mērķtiecīgu un drosmīgu, kurš ir gatavs pieņemt ikvienu izaicinājumu, tādēļ dalība arī šajā konkursā bijusi pašsaprotama.

„Viņš tiešām zina, ko viņš grib, un man kā skolotājai  atvieglo manu  darbu, ka var just, ka viņam mūzika un ērģeļmūzika tiešām no sirds interesē, ka viņš par to deg. Kā reizēm ar citiem kolēģiem smejamies, ka puse tava pedagoga darba ir kaut kā iedvesmot, kaut kā iedrošināt, iesaistīt mūzikā, tad man tas nav jādara, jo tas Kasparam ir pats no sevis, un mēs varam pielikt to visu pārējo darbu, līdz ar to arī tie rezultāti ir attiecīgi labi.

Kā smejos, eju uz darbu atpūsties, strādājot ar Kasparu!”

„Kaunatā bija māmiņdienas koncerts, kad es nokāpju lejā, tur stāv cilvēki un saka: „Man līdz asarām, šodien bija tik skaistas dziesmas!”” Un, kā atzīst Kaspars, tieši šādi vārdi iedvesmo un sniedz pārliecību, ka ar mūziku vēlas saistīt savu turpmāko dzīvi.