Ēriks Ruhmans no Rēzeknes novada Kaunatas darina dažādus sadzīvē noderīgus priekšmetus no dabiskiem koka veidojumiem. Jo, kā uzskata Ēriks, dabas radīto skaistumu nevajag pārveidot, koka zars, kurš ir līks un greizs, labi padomājot meistarīgās rokās atrod īsto pielietojumu.

Iebraucot Ērika Ruhmaņa mājās, pagalmā sagaida saimnieks un mājas sargs - melnas krāsas, paliela auguma, ļoti draudzīgs suns vārdā Boss. Iepazīstoties, Ēriks aicina apskatīties viņa veidotos izstrādājumus no koka.

Galvenā māksliniece šeit ir daba, es tikai apstrādāju. Sāku ar dāvaniņām, viens otrs pasūtīja kaut ko, bet tagad es bez tā jau nevaru dzīvot!

Ērika dabā meklē ko citādāku – šķībāku, līkāku, ar izaugumiem. Un šādi īpaši koki Ērika rokās top par sava veida mākslas darbiem. Ir gan tā, ka iedomājas kaut ko uztaisīt, un meklē dabā nepieciešamo izmēra, izskata koku, taču ir arī tā, ka atrod ko interesantu, un tad domā, ko no tā var izveidot. Ērikam, kā viņš saka, patīk skribināties ap koku. Strādā ar jebkuru koka materiālu, ja vien tas šķiet interesants. Ir izstrādājumi arī no latvāņa stublājiem, tas gan esot trausls materiāls. Daudz vairāk laiku kokam Ēriks var veltīt ziemā, jo tad nav tik daudz darba  saimniecībā.

„Šeit ir koka dabiskā krāsa – papele. Es viņu tikai ar laku apklāju. Ir melna, jo, kad sāk bojāties, virsma paliek melna. Pats mīļākais laikam būtu ābele, viņa ir ļoti cieta, tikpat cieta kā ozols vai osis. Bet, jo ir cietāks koks, lai cik tas dīvaini neizklausītos, bet ar viņu ir vieglāk strādāt, viņš nav tik kaprīzs.”

Pirms sākt strādāt ar koku, to vispirms ir kārtīgi jāizkaltē. Materiālu, no kā gatavot, Ērikam esot daudz. Ēriks turpina stāstot par koka žāvēšanas senu metodi, ko viņš pats arī pielieto.

„Tas noslēpums ir sen, sen zināms – koka kaltēšanā. Ābele, kas ir kaprīzs koks, viņu kaltēja sienā, ziemu un vasaru var stāvēt.”

Nebūt nav tik vienkārši arī atrast īsto materiālu, lai nonāktu pie vēlamā rezultātā, tā, piemēram, Ērikam prasījis divus gadus, lai beņķim piemeklētu īstās kājas. Šādu beņķi nevienam nepārdošot, ja nu vienīgi izdosies sataisīt tādu otru. Lai nodemonstrētu, kā notiek darbs ar koku, Ēriks ņem rokās koka zaru un rāda, kā notiek apstrādes process, vispirms koku nomizojot. Un mizošanas process kokiem atšķiras.

„Šis osis - viņam, es saku, kā puisim tikai uzvalks un krekls, bet liepa kā sieviete, viņai daudz visādu drānu, un kamēr tiksi līdz miesai…” Ēriks  ņem palīgā stikla gabaliņu, lai ar to labāk noņemtu mizu. „Koks paliks par baltu, ja izmanto kādu slīpmašīnu, tad vairs nav tas. Ar stiklu praktiski jebkuru virsmu  var noslīpēt, tikai pēc tam vēl drusku ar smilšpapīru, un lūdzu!”