Kā līdz ar plānu apvienot sabiedriskos medijus uzlabot to finansiālo situāciju un padarīt to mazāk atkarīgu no ikgadējām budžeta veidošanas peripetijām? To 23. maijā apsprieda Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē. Finanšu ministrs par neīstenojamu nosauca pieeju sabiedriskos medijus finansēt noteiktā apjomā procentos no valsts budžeta iekšzemes kopprodukta. Tā vietā ministrija piedāvā atgriezties pie diskusijas par sabiedriskā medija nodokļa vai abonentmaksas ieviešanu.

Sabiedriskajiem medijiem regulāri ar valsts budžeta projektā paredzētajiem līdzekļiem nepietiek un gada laikā dažādām vajadzībām jāprasa vēl. Sabiedrisko mediju finansēšanas modeļa pārskatīšana tieši saistāma ar sabiedrisko mediju paredzēto apvienošanu no 2025. gada. To kārtējo reizi atkārtoja Latvijas Radio valdes loceklis Ģirts Helmanis un Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Priede.

Darba grupās vērtēti četri scenāriji, kā uzlabot sabiedrisko mediju finansiālo situāciju. Viena versija – noteikt to kā fiksētu valsts budžeta daļu – procentus no budžeta izdevumiem; otra – ar daļu no iedzīvotāju ienākumu nodokļu vai akcīzes nodokļa ieņēmumiem, līdzīgi kā finansē Valsts Kultūrkapitāla fondu vai sabiedriskos medijos Lietuvā. Trešā – sabiedrisko mediju nodoklis vai abonentmaksa; ceturtā – konkrēts apjoms no iekšzemes kopprodukta.

Sabiedrisko mediju finansēšanu noteiktā apjomā no valsts iekšzemes kopprodukta kā piemērotāko pieeju vērtē arī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome un Kultūras ministrija, pielīdzinot to veidam, kā aprēķina valsts izdevumus aizsardzības pasākumiem. Padomes nolūks bija piecu gadu laikā sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo finansējuma līmeni sabiedriskajiem medijiem, kas ir 0,16% no iekšzemes kopprodukta.

Tomēr scenārijam par sabiedrisko mediju finansēšanu šādā veidā svītru pārvilka finanšu ministrs Arvils Ašeradens no „Jaunās Vienotības”. Viņš atsaucās uz Satversmes tiesas lēmumu par neatbilstošu Konstitūcijai atzīt Augstskolu likuma normu augstākajai izglītībai un zinātnei ik gadu palielināt finansējumu par 0,25% no iekšzemes kopprodukta. No tā secināms, ka likumdevējam – Saeimai – nav tiesību noteikt procentuālu apjomu no budžeta. Izņēmums ir izdevumi valsts aizsardzībai, ko paredz starptautiskas vienošanās. Tāpēc viņš aicināja nesaistīt sabiedrisko mediju finansēšanu ar šādu metodiku, kādu nepiemēro arī citām no valsts budžeta finansētām iestādēm.

Apzinoties vajadzību stabilizēt sabiedrisko mediju finansējumu, Ašeradens uzdos nodokļu revīzijas grupai izvērtēt atsevišķu sabiedriskā medija nodokļa vai abonentmaksas ieviešanas iespēju. Šī darba grupa pašlaik izstrādā iespējamās izmaiņas citos nodokļos turpmākajiem gadiem un tai ar piedāvājumu jānāk klajā augusta beigās.

Temats par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas abonēšanas maksu apsvērts jau krietni senāk un citu apsvērumu dēļ. 2009. gadā par to runāja saistībā ar dižķibeles seku pārvarēšanu. Vēlāk sabiedrisko mediju nodoklis vai maksa par piekļuvi to saturam kā viens no variantiem parādījies arī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes virzītajā finansēšanas modeļa koncepcijā.