Tuvojoties Latvijas simtgadei, ir augusi sabiedrības interese par latviešu etnogrāfisko tautastērpu, arī par senlatviešu apģērbu. Ivetai Seimanovai šis gads ir īpašs – pavasarī viņa izgatavoja Vidsmuižas 19. gs. beigu etnogrāfisko tērpu, un nupat pabeigusi latgaļu arheoloģiskā tērpa atdarinājumu. Tā godināšanas svētki būs šo sestdien, 10. novembrī, Latgalē, Galēnos. 

Doma par arheoloģiskā tērpa izveidi Ivetai Seimanovai radās jau pirms etnogrāfiskā tērpa izgatavošanas. Šīs idejas īstenošanu viņa atlika, kad izdevās atrast unikālus materiālus par dzimtās vietas, Galēnu jeb kādreizējās Vidsmuižas 19. gs. otrās puses sievas tērpu. Šī tērpa godināšanas svētki notika aprīlī. Par tērpa rekonstruēšanu Iveta saka: “Ar kū tod muni tārpi atsaškir nu skotivis tārpim voi tautystārpim? Tod es veirīšim soku, īsadūmoj, ka

Rekonstruēt tautystārpu ir taipat kai atjaunuot vacu volgu voi žyguli, i tod jī saprūt, kai tys ir, jo tu navari volgā īlikt myusdīnu forda detaļu. Tev ir juomeklej tei līta, pīeja, kaida tei beja ogruok.”

Iveta ir skolotāja, un tautastērpu izgatavošana ir viņas hobijs, kuram viņa nodevusies pilnībā. Vairākus tērpus viņa pagatavojusi arī savas saimes locekļiem. Rokdarbi Ivetu saista jau kopš mazotnes, bet aust gan speciāli mācījusies. Liels izaicinājums bijis noaust arheoloģiskā tērpa villaini, tās apaudu un rotu izgatavošanu Iveta uzticējusi citiem meistariem.

Mārtiņdienā, 10. novembrī, Galēnos Iveta prezentēs latgaļu seno tērpu no 10. gadsimta. Tā rotas izgatavotas pēc netālu no Galēniem esošā Zeimuļu kapulauka 6. sieviešu kapa. “Ar kū atsaškir seinais tārps vīns nu ūtra. Latgolys senajim tārpim vyss plus mīnus ir leidzeigi, ir zuobaceni, odotys pynuma začis, ir sītavys, kuojauti, ir lyna krakls apakšā, aplīkamī brunči, jūsta. Atsaškir piec vyllainis i rūtom. Vīneigais, kū myusim vajadzēja aizajimt, beja jūsta. Caluotuos jūstys fragments nikur nabeja, tod mes aizajēmem nu vystyvuokuo, kas tyka arhivā atrosts, tys ir Aizkalnis. Byus Aizkalnis jūsta, bet Aizkalnis jūsteņa jau vaira nabeja celuota, bet lykta kai audene,” teic Iveta.

Atšķirībā no etnogrāfiskā tērpa, arheoloģiskais tērps netiek sašūts pēc konkrēta izmēra, vairāk stāsta pati meistare:

“Senajā tārpā nav izmāra, krakls ir sašyuts nūteikti plotuoks, brunčus tu vari aplikt gon tīvam, gon rasnam, gon vīnolga kaidam, pīsīņ ar jūsteņu, brunči naīt iz konkreta izmāra.

Itam pošam tārpam nūjamūt vainogu i uzsīnūt golvysautu, jis iz reizis automatiski nu meitys tārpa kliust par sīvys tārpu.”

Tērpu meistare Iveta teic, ka tautastērpa vīruss ir lipīgs un ar to aplīp arī apkārtējie. Arī viņas ģimenes locekļi labprāt tradicionālos tērpus nēsājot. Jautājot, kādās situācijās sanāk uzvilkt tautastērpu, Iveta atsaka: “Myusim beja, pīmāram, mozbārna kristeibys, vysi lelī gūdi ir ar tautystārpim, es dūmoju, ka tautystārps ikdīnā īīs arviņ vairuok i vairuok. Jebkurā svareigā momentā var uzvilkt tautystārpu.” Uzvelkot tautastērpu, gribas iztaisnoties, teic Iveta, tas arī ceļot viņas kā latgalietes pašapziņu.

Par nākotnes plāniem pēc arheoloģiskā tērpa prezentācijas Iveta Seimanova stāsta:

“Asu giminei apsūlejus jimt pauzi, bet vyspuor jau maņ ir safotografāts vīns Vydsmuižys prīkšauts i rokstainuo vyllaine.

Taidu lelu gobolu nabyus, byus pa mozam gabalenam, kas juovalk uorā. Tur ir daudz jūstys i vyskautkas. Drūšiviņ, ka pīīs laiks, daudz ir celuotuos jūstys, pīsaviersšu celuošonai.”