Diezin vai Latgalē un arī Latvijā var atrast tik aizrautīgu gan maizes cepēju, gan ēdāju, gan popularizētāju kā godu saimnieci Viju Kudiņa no Aglonas. Pirms gandrīz 20 gadiem Vija Aglonā atvēra Latvijā pirmo Maizes muzeju. Vija Kudiņa gan pati savā muzejā uzņem ciemiņus un rīko godus latgaļu gaumē, gan labprāt dodas uz ikvienu pasākumu, kurā ir jebkāda saistība ar kulināro mantojumu. Saimniece rāda savu meistarklasi, dalās pieredzē un atmiņās, un vislabprātāk tiekas tieši ar jauno paaudzi. Tieši šādos pasākumos Vija kā saimniece atklājas vistiešāk.

Aši no skolēnu klases vidus izraugot jauniešus, godu saimniece Vija Kudiņa dod kādam rokās bļodu ar biezpienu, kādam mīklas rulli. Te top pašu gatavotas asuškas vai kļockas un krapavnīki- visvienkāršākie un visgaršīgākie senie latgaliešu ēdieni.

“Te jau kā kurai saimniecītei tie krapavnīki sanāk- kādai lielāks, kādai mazāks, tāpat ka tā pati kļockeņa. Cik roka tai saimniecei devīga.”

Kamēr mīkla mīcās, rullējas un top dažādi pildījumi, Vija jauniešiem stāsta par senču un saimnieču gudrību un dzēvesprasmi. Tāpat par ēdienu, piemēram, kļocku izcelsmi.

“Mūsu babeņas vienmēr ir bijušas taupīgas, faktiski visos laikos taupība tika uzskatīta par cilvēka lielu bagātība.

Ja tu spēj taupīt uz ēdienu, tad arī tā bagātība būs mājās. Tad nu tos pašus pīrādziņus, kuri ir palikuši pēc kādiem svētkiem neapēsti, pārlēja pāri ar sviestiņu un krējumu. Kas bija pie rokas. Un tā jau sanāca jauns ēdiens. Vienreiz tā paēda un otrreiz jau speciāli gatavoja.”

Tāpat svarīgi saglabāt senās vecmāmiņu radīto ēdienu garšas un receptes. Tā ir autentiska senču piederības sajūta, ko nav jāaizmirst, uzsver Vija.

“Kamēr vēl tās senās saimnieces ir dzīvas, receptes ir jāpieraksta. Jo es jūtu, ka jauniešiem jau arī, nu cik tad var gramstīties pa pasauli, atgriežas tā interese un vēlme uz to, ko babeņa gatavoja.Galvenais gatavot pašiem, jo tur ir tā pievienotā vērtība.  Tur ir tā mīlestība, tās domas- es gatavoju  savējiem, es gatavoju sev. Pat ja tu padalies ar maizes gabaliņu, tur arī  ir arī spēks, varēšana un gribēšana.”

Jauniešiem, kas piedalījušies Vijas meistarklasē, garšo viss, ko pagatavojuši.

“Ļoti garšīgi, visgaršīgākās bija kļockas, kuras pats gatavoju.”

“Izcili. Ļoti garšīgi. Garšas ir tik dažādas, ka nevar pat izvēlēties vienu, kas garšoja vislabāk.”

“Tas ir garšīgākais, ko esmu ēdusi pēc savas mammas gatavotā.”

Viss vienkāršais, ar bērnības garšas sajūtu ēdiens, arī pašai Vijai, kas pabijusi par godu saimnieci neskaitāmās viesībās un prot dažādas smalkas lietas pagatavot, ir un paliek viņai vismīļākais un visgaršīgākais.

“Viss vienkāršais, kas pie rokas pieejams, ko Dieviņš ir devis. Kādreiz gribās vienkārši piena zupiņu, tādu kādu mammīte gatavoja. Kādreiz gribās vienkārši vārītus kartupeļus ar mizu un linsēklu eļļu un sālītu gurķīti klāt. Bet jebkurā gadījumā organisms no bērnības tā pieradis, ka bez rudzu maizes nevar. Pat ja esi paēdis ķīniešu restorānā vai kārtīgu picu, vienalga vakarā gribās

rudzu maizes šķēlīti nogriezt, pakaisīt ar sāli un ar aukstu pienu paēst. Tad ir kārtīgs dienas noslēgums.”

Kā top Vijas gatavotā rudzu maize un pašiem pielikt roku tās pagatavošanā var, iebraucot Vijas Maizes muzejā Aglonā. Tur šis maizes un latgaļu ēdienu stāsts ir vēl bagātāks. Ar dziesmām, dejām un rotaļām, un piesātināts ar enerģijas pilnās un dzīves gudrās Vijas Kudiņa īpašo viesu uzņemšanas atmosfēru.