Soldonumu pītura „Cīlovys” ir Kroiču ģimenes ideja par nelielu gardumu vietu savās lauku mājās Rēzeknes novada Nagļos. Indras Kroičas gatavotie glazūrkēksiņi izceļas gan ar gaumīgu noformējumu, gan nosaukumiem, kēksiņiem doti Nagļu apkārtnes vietvārdi latgaliski, kā, piemēram, Teirumnīku pūrs, Ļuodānu syls, Lubuons, Lopsukolna cigoreni  vai Lazdavnīku veganī.

Indra Kroiča sagaida mājas pagalmā un aicina doties iekšā. Māja ir sena guļbaļķu, kas atrodas ceļa malā. Indrai Nagļi ir dzimtā vieta, arī vīrs ir no Rēzeknes novada, abi satikušies Rīgā, taču, kad piedzima meita Liepa, no Rīgas pārcēlās uz laukiem. Meitai nu jau paliks četri gadi, stāsta Indra Kroiča.

„Pirms tam šī māja kādus desmit gadus piederēja brālim, viņš šeit nedzīvoja, pakāpeniski kaut ko viņš bija sācis šeit atjaunot, bet tā, kā viņš šeit nav uz vietas, manam vīram ienākot bija ļoti daudz darāmā. Bet mums pašiem šeit ļoti patīk! Tieši tas, ka mēs esam saglabājuši to guļbaļķi, neesam viņu nosiltinājuši, ir tā vēsturiskā aura. Es tieši vēl kaut kad domāju, ka kaut kāds kvantu fizikas likums uz mani ir nostrādājis, jo tad, kad es dzīvoju Rīgā, man patika šad tad ar velosipēdu braukt uz Brīvdabas muzeju, vienkārši tur pastaigāt.

Un tad, kad tu ielūri iekšā, tur visas guļbaļķu sienas un gultiņas, man bija tāds zibsnis galvā, ka es kaut kad arī gribētu dzīvot tāda tipa mājā, bet es nebiju iedomājusies, ka tas būs manā dzimtajā pagastā!”

Indra par sevi sociālajos tīklos raksta, ka viņai patīk bērt, svērt, cept un dekorēt. Jo īpaši mafinus, virtuļus, mazās cielaviņu māsīcas un medus kūkas. Saldumu izgatavošanā izmanto vietējos produktus: medu, ogas un ziedus. Kroiču ģimenes valoda ir latgaliešu, tādēļ arī saviem ceptajiem gardumiem ir doti nosaukumi latgaliski.

„Tad, kad es pirmo reizi izcepu kūku, kas bija ar zilo spirulīnu- zila, tad man kaut kā saslēdzās, ka to kūku varētu saukt Lubuons, tad tā doma kaut kā aizgāja, ka jāpersonificē šie kēksiņi ar vietējiem vietvārdiem. Paskatoties uz to kēksiņu, viņš izskatās pēc Ļuodānu sila, jo tur ir mellenes iekšā un mellenes glazūrā. Liekas svarīgi piesaistīt to lokālo identitāti.”  

Indra patīk cept un šķiet arī dabiski, ka uz galda, ejot vai gaidot ciemiņus, tiek likti pašceptie gardumi. Cepšana un dekorēšana ļaujot arī sakārtot domas.

„Cepšana man ir viens no meditācijas veidiem, šobrīd es esmu sarežģītā veselības situācijā, un es jūtu, ka man tas ļoti palīdz tieši atslēgt domas, nedomāt - gan pats cepšanas process, gan īpaši dekorēšana, ka tiešām es esmu šajā brīdī, šeit un tagad.”

Indrai palīgs cepšanas procesā un arī pirmais degustētājs ir viņas vīrs Rūdolfs. Indra veselības dēļ uzturā nelieto ne miltus, ne cukuru, ne piena produktus, tādēļ pašas gatavo nemaz nesanāk nogaršot. Ģimene šobrīd sevi Rīgā vairs nespētu iedomāties, dzīve laukos ir ienesusi citu ritmu un ir devusi arī jaunus sapņus par savu saldumu pieturu jeb Soldonuma pīturu „Cīlovys”.

„Es ceru, ka tas realizēsies nākamajā pavasarī, vasarā. Šobrīd ir būvniecības procesā šī ideja, ka mēs būvējam nelielu saldumu pieturu, negribas dēvēt to par kafejnīcu, jo liekas, ka tam nepiestāv šis vārds un skaļi skan. Tur būs kā ražošanas būve, kur es gatavoju saldumus un ir iespēja tūristiem piestāt, un iegādāties.”

Aizvadītajā nedēļas nogalē Kroiču ģimene piedalījās akcijā „Mājas kafejnīcu dienas”, kas ir viens no soļiem idejas īstenošanā par nesteidzīgu saldumu pieturas punktu Nagļos.