Tā saka un arī ikdienā rīkojas sabiedrībā aktīvs cilvēks, biedrības Zaļā brīvība pārstāve, Daugavpils pieteikuma Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 konkursam Ilgtspējas nodrošināšanas koordinatore un arī sarunu platformas LAMPA viena no dalībniecēm. Ingu satrauc ikdienišķas lietas, bet kuras ietekmē katru no mums- vides un atkritumu problēmas, dzeramā ūdens pieejamība pilsētvidē, mežu izciršana. Tas ir skatījums sabiedrības ilgtspējā, ar ko Inga Belousa dalās diskusijās, semināros, aktīvi- sociālajos tīklos un vienkārši jebkurā sarunā ar līdzcilvēku. 

Ar Ingu Belousu tiekamies karstā pusdienlaikā pie Daugavpils Universitātes vecā korpusa. Esam šīs mājas studiju biedrenes, kuru ceļi, kā jau daudziem, veduši pa saviem dzīves līkločiem. Ingas acis joprojām dzirkst, nemiera gars nekur nav zudis, tikai apaudzis ar pieredzi un iespējams vēl lielāku vēlmi izprast lietas, kas notiek mums apkārt, un kā tās mēs katrs pats spējam ietekmēt.

“Svarīgākais, dzīvojot šeit, ir sajust, ka mēs visi esam kopā kā viena liela kopiena,

ka nav dalīšanās pa kaut kādām etniskajām, profesionālajām vai pa vecuma grupām. Man dzīvē nav tā, ka es saprotu, ka man ir ieplānots nenormāls laiks vēl kodarīt, un es daru tās lietas, kuras ir ļoti vajadzīgas. Un es redzu, ka tās ir iedvesmojušas Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmu, viņi mani paaicināja piedalīties un kļūt par Ilgtspējas nodrošināšanas koordinatori. Es, protams, zinu ka šis atslēgtas vārds- ilgtspēja, nekur ne pie kādām rīcībām nav pieminēts. Bet jautājums ir tāds- vai kāds to ir mēģinājis. Ja es sēžu mājās un rūgstu par lietām, ko es nedaru, tad droši vien es varu vainot tikai sevi, ja es kaut ko daru, es varu skatīties.. hmm...varbūt kaut kas ievibrējas.”

Tieši tāpēc arī Inga nesēž mājās un nerūgst par lietām, bet dara, gan darbojoties pie Daugavpils pilsētas ilgtspējas izstrādes, gan runājot par aktuālām tēmām LAMPĀ, un visvairāk domājot par vidi, kurā dzīvojam.

“Es pārstāvu biedrību Zaļā brīvība, kas ir vides organizācija. Mēs ņemamies parklimata jautājumiem, visādām atkritumu lietām. Mēs darām, lai šie jautājumi, kas mūsu paaudzei vispār nebūs nekāda problēma, bet nākošajai un visām citām, kad mēs uz dīvāniņa, pirms aiziešanas no šīs dzīves, teiksim saviem bērniem un mazbērniem,

piedodiet- mūsu paaudze sačakarēja visu planētu, tieciet paši galā!

Tās man laikam būtu lielākās skumjas, lai arī cik tas ideālisti un utopiski neizklausītos.”

Tomēr tieši par ideālisti sauc sevi un savus domu biedrus Inga, strādājot pie nozīmīgiem, pat ļoti nozīmīgiem projektiem.

“Mēs visi esam šādi utopiskie ideālisti, kuri kopā ar citām biedrībām- Latvijas dabas fondu, Pasaules dabas fondu dabūjam lielo zaļo burbuli un kopīgi lobējam vides jautājumus ministrijās. Mums ir Life projekti lielie.  Vedam kopā pie viena sarunu galda Pašvaldību vadītājus un atkritumu apsaimniekotājus. Kamēr to nedara, tikmēr nekā nebūs. Nav jau arī špikerīša, kur var paskatīties kā ir labāk.”

Cik mēs paši padomājam arī par cilvēkiem, kuri mūsu ierastajā sabiedrībā ir jaunpienācēji. Tas ir vēl viens aktuāls temats, ko Inga Belousa ceļ, rakstot, piemēram, Twitterī. Arī tas ir ilgtspējas jautājums.

“Tagad mēs zinām, ka arī Ukrainas bēgļi ir daļa no mūsu kopienas. Taču jautājums gan man pašai un citiem, kuri Daugavpilī dzīvojuši ilgāk nekā ukraiņi, cik mēs paši esam tikušies ar jaunajiem kopienas ienācējiem, kas ir Daugavpilī. Cik esam pajautājuši, kā jums iet, kas ir jums saprotams un kas nav. Vai esam gājuši kontaktēties? Šis man liekas ir tas, kā es ieraugu savas pilsētas, reģiona un arī visas Latvijas tālāko attīstību pēc tādas humānas vajadzības un tādām sociālajām lietām. Ka mēs nevaram katrs atsevišķi funkcionēt vai darboties vai cepties par jautājumiem un priecāties, ja to nedzird visi, kas tajā ir iesaistītie.”

Nav jābaidās paust savu viedokli, tikai tā mēs varam būt stipri, meklējot pareizāko ceļu uz labāku dzīvi. Tilti un taciņas starp vietējo un globālo, akadēmisko un praktisko, politisko un pilsonisko. Tas ir atslēgas vārds, ko pati definē un savā dzīvē mēģina Inga Belousa.