Pirms 20 gadiem atbraucot uz Latgali no Saulkrastiem, Jakobsonu ģimene iekārtoja krāšņu dabas stūrīti Višķu ezera krastā un izveidoja viesu māju. Bet šobrīd karš Ukrainā stimulēja enerģisko ģimeni pievērsties ēdināšanas pakalpojumu sfērai. Tā jau kādu laiku lolotā iecere par savas kafejnīcas izveidisākusi realizēties, gatavojot ēdienu bēgļiem no kara plosītās Ukrainas.

“Šodien mums ir Bavārijas desiņas, vistas karbonāde ar sieru, cūkgaļas sautētas ribiņas mērcē, tvaicēti dārzeņi, rīsi. Gatavojam pusdienas arī ukraiņu iedzīvotājiem, kas nāks. Te vēl klāt būs kotletes un vistas zupiņa,” pannā čurkst kotletes, burbuļo zupas katls, kādreizējās Višķu tehnikuma kopmītnes virtuvē valda rosība. Ar 1.aprīli viesu mājas “Višķezers” saimniece Inese Jakobsone uzņēmās te galvenās saimnieces lomu-  vadīt ēdināšanas jomu. Tas, paralēli viesmīlībai, ir jauns izaicinājums.

“Ir citādāk sanācis šajā vasarā, laikam jau ir nedaudz apdalīti mani tūristi, jo šī ir pavisam cita sfēra. Tas vairs nav kā viesu mājā, kad brokastis, vakariņas vai kādu banketu uzrīkojam. Te jau diendienā jāstrādā. Visu cenšamies apgūt un iemācīties,” stāsta Inese.

Sapnis par savu kafejnīcu gan bijis lolots jau labu laiku, neslēpj Inese Jakobsone. Tam Višķu ciematā iegādāta viena no muižas kompleksa ēkām, ar domu izveidot viesnīcu, īres dzīvokļus un nelielu kafejnīcu, taču

karš Ukrainā no vienas puses lika šos plānus nedaudz atlikt uz nākotni, bet no otras- stimulēja ēdināšanas pakalpojumu sfērai pievērsties ātrāk.

“No pagasta nāca aicinājums, vai es varētu sniegt Ukrainas civiliedzīvotājiem ēdināšanu, un, protams, ka mēs piekritām. Šeit bija tukšas telpas, un tad mēs izdomājām, ka varētu pabarot arī mūsu iedzīvotājus. Kāpēc ne?”

Višķu tehnikuma kopmītnes pēc kara Ukrainā kļuva par vienu no patvērumu no kara meklējošajiem ukraiņiem izmitināšanas vietām Augšdaugavas novadā. Slodze, iemaņas, sapērkot produktus un sastādot ēdienkarti un nodrošinot vienlaicīgi siltas brokastis, pusdienas vai vakariņas desmitiem cilvēku bija nepieciešama lieta. Bet tas jau tikai norūda un dod stimulu, smejas dzīvespriecīgā Višķezera saimniece Inese Jakobsone:

“Daudz bija tādu ukraiņu, kas vienkārši brauca tranzītā, bet pārsvarā visi tie, kas šeit dzīvoja bija no Harkovas apgabala, Donbasas, Luhanskas, arī no Mariupoles. Šobrīd mums ir palikuši tikai pieci ukraiņi, bet sākumā bija 28. Tikām galā mierīgi, pa vidu mums vēl bija nometne 47 bērni, pirms tam arī bija sporta skolas nometne. Viss notiek. Galvenais, lai ir spēja visu to izdarīt, un rokas mums arī ir tikai tik cik ir. Diemžēl tā ir, ka Latvijā saka, ka nav darba, bet atrast darbiniekus vienkārši nevar. Tāpēc

esmu pieņēmusi darbā pat vienu no ukraiņu sievietēm.

Gatavo slaveno ukraiņu boršču, viņiem jau patīk tās garšvielas daudz likt klāt. Patīk viņiem spēlēties ar tām garšvielām vairāk nekā mums. Tā mēs viens no otra mācāmies. Viņiem, piemēram, bija brīnums vārītais kartupelis ar biezpienu un siļķi, viņiem tas likās interesanti, kā tas var būt, bet garšoja viņiem ļoti.”

Ikdienā lielākā atbilde uz ēdiena gatavošanu gulstas uz Višķu vietējo pavāri Lidiju Riekstiņu, viņa labprāt arī palutina bēgļu ģimenes ar kādiem īpašākiem latviešu ēdieniem.

“Viņi jau pateicīgi par visu, kas ir. Nu, par saldo ēdienu viņi brīnījās, nezināja, kas tāds ir, saņemot piedāvājumā ķīseli ar putukrējumu.”

“Višķezera” saimniekus, kuri pirms 20 gadiem no pie jūras Saulkrastiem ieradās te Latgalē, lai sāktu lauku tūrisma biznesu, enerģijas un uzņēmības jomā var tikai apbrīnot, un apbrīnot arī spējā būt visai ģimenei kopā un kopā pieņemt šos dažādos dzīves izaicinājumus. Tādi mēs esam, saka Inese Jakobsone. Ar cerībām raugoties uz Višķu tehnikuma  potenciāla atdzimšanu un neatmetot arī sapni par savu viesnīcu ar nelielo kafejnīcu bijušajā muižas ēkā.