Jānis Stramkaļs ir rēzeknietis, kurš ievēro aktīvu dzīvesveidu: nodarbojas ar orientēšanās sportu, brauc ar velosipēdu un kāpj kalnos. Nupat Jānis savu sešdesmit gadu jubileju nosvinēja kāpjot Kaukāza kalnu augstākajā virsotnē Elbrusā. Šo virsotni Jānis sasniedza ne pirmo reizi. Tas Jānim bija sev pašam izvirzīts izaicinājums, vai sešdesmit gadu vecumā var to izdarīt. Atgriežoties no kalniem, Jānis secina: “Ka var”.

“Organismu iedzen stresā, tad pāris mēnešus strādā kā pulkstenis”, tā Jānis Stramkaļs no Rēzeknes par savu vaļasprieku kāpšanu kalnos. Pēdējais kalnu piedzīvojums septembra beidzamajās divās nedēļās, laikā, kad Jānis svinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu.

Sākumā radās doma, ka nāk sešdesmit gadi, vajag sevi pārbaudīt vēlreiz, vai es vēl kaut ko varu.

Jānis strādā dzelzceļa sakaru un signalizācijas distancē. Kalnos kāpj nu jau divdesmit gadus. Ir uzkāpis Monblānā, Kazbekā, Elbrusā, Pamira kalnos sasniedzis arī tā dēvēto Ļeņina smaili.

“Ar visādu tūrismu nodarbojos: ar laivu, ar velosipēdu braucām apkārt Lādogas ezeram, Oņegas, pa Krimu ar velosipēdiem. Bija draugi, kuri kāpa kalnos un sen aicināja, viņi kalnu pārgājienos gāja, viņi sauca, sauca un ieaicināja, tā es no 40 gadiem sāku pa drusciņai kalnus iepazīt”.

Šajā ekspedīcijā divu nedēļu garumā Jānis Stramkaļs kopā vēl ar četriem domubiedriem, kuru vidū bija arī Jāņa meita, kas arī vēlējusies pabūt kalnos, devās ekspedīcijā uz Lielā Kaukāza kalnu grēdu, lai sasniegtu Elbrusa virsotni. Tā augstums virs jūras līmeņa - 5 642 metri. Ekspedīcijas dalībnieki vairākas dienas pavadīja kalnos, nakšņojot teltīs, paši gatavojot ēst, pielāgojoties dabai un esošajai situācijai.

“Galvenais, lai nebūtu nokrišņu un liela vēja, nokrišņu mums nebija, saulīte spīdēja, pāris sniega vētras bija, bet tā kalnos ir diezgan normāla parādība. Naktī aiz telts bija mīnus septiņi, bet naktī, kāpjot uz virsotni, mīnus kaut kur mīnus desmit -četrpadsmit. Vējš bija stiprs, sita gandrīz no kājām nost. Bija jāstājas, jāpieplok pie ledāja”.

Visu nepieciešamo nesa līdzi sev mugursomā, vienas mugursomas svars bija apmēram 28 kilogrami. Jānis smejas, ka tas savā ziņā ir mazohisms, bet pēc divu nedēļas gulēšanas uz akmens un sniega, atgriežoties mājās, sāc cienīt dīvānu. Kāpšana kalnos ir gan fizisks, gan emocionāls pārbaudījums. Taču, ja runā par stresu, tas Jānim esot pirms kāpšanas, līdzīgi kā sportistiem pirms starta. Ja kāds pirmo reizi kāpj kalnos, līdzi grupā noteikti jābūt kādam ar pieredzi, kurš var dot padomus par to, kā ģērbties, ko ņemt līdzi, kā gatavoties.

“Jāsāk no fiziskās sagatavotības, nekā traka nav: pabraukt ar riteni, drusku paskriet krosu, nevajag skriet daudz, izturību jātrenē, ilgi un lēnām. Ekipējums jāsagādā laicīgi. Jāizvēlas pareizus ceļa biedrus, kas ir pārbaudīti. Pilnīgi nezināmi cilvēki ir risks. Arī emocionāli daudz atkarīgs, lai sapasētu komandā”.

Kāpjot kalnos ir stingri jāseko līdzi savai un līdzgājēju pašsajūtai. Kalnu slimības ir bīstamas veselībai un pat dzīvībai.

“Ir tāds tests, kad paprasa, cik ir divi plus divi, vai cilvēks var atbildēt uzreiz vai aizdomājas,” saka Jānis.

No pieciem ekspedīcijas dalībniekiem virsotnē uzkāpa trīs, starp viņiem arī Jānis, iekarojot Elbrusa virsotni piekto vai sesto reizi, sarunas laikā par precīzu statistiku nebija pārliecināts. Tā savu dzimšanas dienu nosvinot kalnos un secinot, ka arī sešdesmit gados var to paveikt. Jāteic, runājot ar Jāni, radās pārliecība, ka pēc šī būs vēl arī citi kalnu izaicinājumi.