Vairākos Latvijas reģionos aktīvas biedrības īsteno projektu ar nosaukumu “Sēņu ceļš”. Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerība “Kaimiņi” ir viena no šīm biedrībām, kas iesaistījusies sēņu un citu nekoksnes produktu pētīšanā, izmantošanas iespējās un popularizēšanā. Izrādās sēnes ir labs krāsvielas materiāls un arī ārstniecības augs un pēc sēnēm uz mežu var doties ne tikai rudeņos, bet visu cauru gadu. 

“Izrādās, ka janvārī arī var lasīt sēnes! Ziemene- ziemas celmene, to var lasīt janvārī, februārī, martā, novembrī uz decembrī, un to var arī cept,” Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerības “Kaimiņi” vadītāja Inga Krekele ar interesi rāda izdoto sēņu vākšanas kalendāru, kurā ielūkojoties,patiesi, pēc sēnēm unturklātvēl ēdamām, uz mežu var doties pat ziemā.

“Bērzlapes, pienaines, bekas, lapeņu sēnesun kas tik vēl ne, ir apkopotas šajā “Sēņu vākšanas kalendārā”, kas ir ļoti vērtīgs resurss visiem sēņotājiem. Šajā kalendārā apkopotās sēnes ir ēdamas un sagatavošanas veids arī te ir norādīts, vai tās ir cepamas, vārāmas vai svaigi ēdamas.

Galvenais ir tās atpazīt un pamanīt.

Baravikai mēs, protams, mežā garām nepaiesim, bet daudzas citas izskatās vairāk pēc suņa sēnēm, lai gan ir garšīgas un ēdamas.”

Ingai uz galda arī jaunizdota grāmata, kuras nosaukums arī apliecina to pašu “Uz mežu visu gadu”. Tas ir praktisku padomu ceļvedis meža velšu vākšanā un izmantošanā visos gadalaikos.

“Šis stāsts ir pilns ar daudziem atklājumiem, vai jūs zinājāt, ka ar sēnēm var krāsot dziju? Tik košās krāsās, ka nekad nevarētu noticēt, ka to var izdarīt ar vienkāršu celmeni.”

Pievērsties sēnēm un kopumā, kā stāsta Ina Krekele, citiem meža nekoksnes produktiem ir svarīgi no dažādiem aspektiem, jo laukos kādam šī nodarbe varētu kļūt  pat par iztikas avotu.

“Grāmatā ir apkopotas idejas ne tikai par sēnēm, bet arī par ķērpjiem, par ogām, par ārstniecības augiem. Te ir arī dažādas receptes, kā dažādos veidos sēnes var izmantot. Bet tā galvenā doma ir sēņošanu padarīt par viedu kā cilvēkiem laukos attīstīt savas mājražošanas prasmes. Vai vietējos restorānos, kafejnīcās izmantot vietējos resursus. Nevis šampinjonu mērci likt piedāvājumā, bet mūsu pašu gaileņu mērci. Tāpēc šajā projektā kā viena no aktivitātēm bija izstrādāt zīmolu, kas tiktu dots tiem uzņēmumiem, kas savā ražošanā, savā piedāvājumā izmanto tieši vietējos mežā vāktos nekoksnes resursus-to pašu dzērveņu ķīseli vai vietējo sēņu mērci. Arī svarīgi dot cilvēkiem zināšanas par to, kā sēnes izaudzēt savā dārzā, arī tas ir iespējams.

Tā doma bija ne tikai dot zināšanas par sēnēm kā tādām, bet padarīt tās vairāk ikdienas lietošanai un iespējai nopelnīt.”

Projekts “Sēņu ceļš” aptver Augšdaugavas, Gulbenes, Strenču un Pierīgas Ropažu novadus, visur notikušas dažādas aktivitātes un paši projekta dalībnieki kā vērtīgu pieredzi min braucienu uz Somiju, kur sēņu vākšana jau ir profesija,stāsta Inga Krekele.

“Somijā bija tā jaunā skola, par to, ka pirms tu ej mežā lasīt sēnes, tev vajag būt sertifikātam, ka tu sēnes pazīsti. Ir jāiziet kursi. Tas ir svarīgi no tāda viedokļa, kā sēnes ieviest restorāna ēdienkartē. Ja tu salasi mežā gailenes pie mums un aiznes tās uz restorānu, tad, ja kādam apmeklētājam paliek slikti, tad kas būs vainīgs? Šefpavārs! Bet Somijā ir izstrādāta tāda sistēma,

ja tu ej mežā, tev jābūt apliecībai, ka tu to sēni, kuru lasi- pazīsti.

Tur par katru sēni- beku, gaileni, bērzlapi ir sava apliecība. Ja tev ir šāds sertifikāts, tu droši vari nest sēnes uz restorānu. Un, ja kas nelāgs notiks ar sēnes ēdošo apmeklētāju, tad šefpavārs nav vainīgs, vainīgs  būs tas, kas atnesa šo atbilstošo sēni, jo viņam ir šis sertifikāts. Tā ir tāda atbildības sadalīšana. Bet mums līdz tādam līmenim ir vēl gana kur augt.”

Taču arī ar esošajām zināšanām un, smeļoties idejas kaut vai izdotajos materiālos, ikviens var sekmīgi izmanto šo viegli pieejamo un vērtīgo meža nekoksnes materiālu, pārliecināta Inga Krekele.

“Ne tikai vācot sēnes un liekot tās burciņā, kas arī ir gana skaisti un tradicionāli, bet kā mēs varam sēnes izmantot, krāsojot dziju, kā izmantot skujas, taisot skrubjus, kā čiekurus, lapas un citas lietas izmantot, padarot savus tērpus krāšņākus, košākus. Tās meža nekoksnes resursu izmantošanas iespējas ir vienkārši neizsmeļamas.”

Šobrīd projekts “Sēņu ceļš” jau tuvojas noslēgumam, taču stāstam par sēnēm un citiem meža nekoksnes materiāliem turpinājums noteikti būs, uzsver Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerības “Kaimiņi” vadītāja, jo vēl dzīvē praktiski ir jāievieš sēņu jeb meža velšu zīmols ar reāliem piedāvājumiem ēdināšanas uzņēmumu ēdienkartēs.