Šodien atrast jauniešus, kuri gribētu strādāt lauku darbus nav nemaz tik viegli. To atzīst arī jaunais zemnieks Lauris Ikaunieks no Rēzeknes novada Dekšāres pagasta. Lauris no bērnības strādājis vecāku saimniecībā, un pērn ar vecāku atbalstu nopircis savu īpašumu, kur nodarbojas ar piena lopu audzēšanu un nedaudz arī ar graudkopību. Vairāk Ivetas Čigānes sagatavotajā ierakstā.

„Mācījies esmu Varakļānu vidusskolā. Skola atradās sešu kilometru attālumā no mājām. Pēc vidusskolas turpināju studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības fakultātē. Absolvēju ar bakalaura grādu - uzņēmējdarbība lauksaimniecībā,” Lauris Ikaunieks stāsta, ka viņam savā ziņā ir paveicies, jo atšķirībā no daudziem vienaudžiem, viņš pēc skolas beigšanas jau labi zināja, kur grib mācīties un kādu profesiju iegūt.

„Kad es mācījos 9. un 10. klasē, es jau zināju, ka iešu mācīties uz Jelgavu.”

Tagad Lauris Ikaunieks pats ir saimnieks, kuram ir jāuzņemas atbildība ne tikai par  fermā mītošajiem 230 ragulopiem, bet arī par pieciem strādniekiem, kurus nākas algot.

„Darbs ir, tikai diemžēl strādnieku maz. Tiklīdz ieraksti sludinājumā, ka jāstrādā lopkopības saimniecībā, tā uzreiz šausminās - pie mēsliem jāstrādā. Tad jāsaprot, ko tu gribi šajā dzīve darīt. Neviens no tiem mēsliem nav nomiris. Tā ir nauda. Pirms diviem gadiem vecāku saimniecībā bija tāds brīdis, kad mēs braucām pie paziņām, pie kuriem strādāja viesstrādnieki no Ukrainas. Mums arī bija doma aicināt viesstrādniekus.”

Strādājot laukos, Lauris ir nonācis pie secinājuma, ka valsts un arī pašvaldības  atbalsts jaunajiem zemniekiem ir nepietiekams, un uzsākt saimniekot no nulles, praktiski vairs nav iespējams.

„Es nesaredzu tādu vērā ņemamu atbalstu. Pašlaik lauksaimnieks jau arī vairs nav tas cilvēks, kurš tikai ar dakšām strādā. Mūsdienu lauksaimniecībā ir jāstrādā ar galvu, nevis tikai ar muskuļiem vairs.”

Jau vairāku gadu garumā lauku ceļu infrastruktūra ir daudzu lauksaimnieku galvassāpes. To atzīst arī Lauris.

„Es jau ar savu pagastu par tiem ceļiem karoju visu laiku.  Kuļos kā vāvere ritenī. Tu nevari iestāstīt, ka tas ceļš ir slikts, ka man ir jābrauc, jāpieved gan barība, gan citas lietas. Tāpat pie manis atved un arī aizved produkciju.”

Pašlaik, kad gotiņas, var teikt, pie vietas, barība sagādāta, lauki apstrādāti, lauksaimniekiem ir sava veida atelpas brīdis. Taču Lauris Ikaunieks pārliecināts - lai kā darbs dzītu darbu, ir jāmeklē iespējas pārslēgties, pabūt citā vidē.

„Katru dienu man jāiet strādāt uz savu fermu, bet tāpat paralēli man vēl ir dažās dienas, kad es strādāju Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Barkavas struktūrvienībā.  Es strādāju par pasniedzēju augkopības tehniķiem, mācu augkopības procesa organizēšanu un lauksaimniecības darbu organizāciju. Mans hobijs ir teātris. Tepat  Dekšāres ir vietējais amatierteātris, kur mēs spēlējam. Protams, sakarā ar pandēmiju,  mēs,  nu jau gandrīz divus gadus, neko nevaram darīt. Labi ir arī vienkārši pastaiga pa mežu ar suni. Man patīk ceļot. Pirms pandēmijas katru gadu bija kāda cita valsts. Vai tas bija pieredzes apmaiņas brauciens, vai  vienkārši tāpat aizbraukt.”

Šogad Lauris Ikaunieks, kurš savā saimniecībā „Druvas” nodarbojas ar piena lopkopību, konkursā „Sējējs 2021” saņēma balvu nominācijā „Jaunais veiksmīgākais zemnieks.”