Ilūkstē plāno atjaunot bijušā jezuītu klostera kompleksu. Šobrīd bijušā klostera ēkas ir pamestas, kas pēdējo reizi tika izmantotas kā dzīvojamās telpas. Šobrīd Augšdaugavas novadā sper pirmos soļus vēsturisko ēku izpētei un finansējuma meklēšanai tās atjaunošanai. Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atbalstījusi Ilūkstes klostera kompleksa ar Jezuītu baznīcas fragmentiem virzīšanu Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. 

„Mēs esam nonākuši pašā Ilūkstes sirdī. Šeit reiz ir bijusi īpaša vieta, šeit bija jezuītu rezidence, kura tika uzcelta 17.gadsimta vidū. Šeit bija tas centrs, kas vienoja cilvēkus gan ticībā, gan gara gaismā. Jezuīti bija pirmie, kas šeit Ilūkstes apkaimē un visā Kurzemes – Zemgales hercogistē mēģināja cilvēkus izglītot. Pielāgojās, mācījās vietējo valodu, lai varētu cilvēkus izglītot,” vietējā zinātāja, vēsturniece Aija Piļka izrāda bijušā klostera ēku, kas pašlaik atrodas visai bēdīgā stāvoklī.

Blakus klosterim, kur mita jezuīti, izveidojās kolēģija un rezidence, kas bija atpazīšanā pat līdz svētajam krēslam Romā. Vairākus gadsimtus Jezuītu klosteris un baznīca, kalpoja vietējiem iedzīvotājiem, bet Pirmajā pasaules karā Ilūkste tika noslaucīta līdz ar zemi. Uzspridzināta tika arī baznīca, kas tajā laikā bija lielākā sakrālā jezuītu celtne Baltijas reģionā, un savos apmēros pārspēja pat Aglonas baziliku. Pēc kara cilvēki centās baznīcu atjaunot.

„Cilvēki ticēja, ka šeit atkal varētu atgriezties vecā, skaistā, īpašā dzīve un sāka vākt ziedojumus. Līdz 1939.gadam cilvēki priekš baznīcas atjaunošanas un klostera uzlabošanai savāca lielus līdzekļus. Tie bija 100 000 latu.”

Taču sākās Otrais pasaules karš, un ideju par baznīcas atjaunošanu realizēt neizdevās. Neizdevās dievnamu atjaunot arī pēckara gados, jo toreizējā vietvara nebija ieinteresēta atbalstīt baznīcu.

„1956.gada janvārī tika dota pavēle no pilsētas izpildkomitejas, ka notiks spridzināšanas darbi. Tika evakuēti cilvēki no savām mājām, kas dzīvoja ap klosteri un baznīcas drupām, visi veikaliņi tika slēgti. Dīvainā kārtā, skatot avotus, pašvaldības tā laika protokolus, bija pat dota pavēle, ka ir jāizņem logu stikli un māju durvis pirms spridzināšanas.”

Lielajā spridzināšanā baznīcas drupas tika iznīcinātas, un vieta tika nolemta aizmirstībai. Ik pa brīdim to apmeklēja vien cilvēki, kas šeit vēlējās parakties un kaut ko atrast.

„Šī vieta, klosteris un baznīcas drupas bieži vien apmeklēja cilvēki, kas labprāt vēlējās šeit parakties, pastaigāt pa klostera un baznīcas pagrabiem, kur kriptās aizvien dusēja cilvēki, tāpat bija daudz grāmatu.”

Arī pirms dažiem gadiem baznīcas pamatos notika nezinātniski arheoloģiskie pētījumi.

„Vienkārši brutāli rakumi baznīcas drupu vietā pagrabos, kuru gaitā no kriptām tika vilktas ārā cilvēku mirstīgās atliekas. Neprofesionāli veikti izrakumi, kas ļoti bojāja atstāto bijušo baznīcas telpu, pagrabu vizuālo izskatu.”

Negatīvi situāciju ietekmējis arī tas, ka bijušās vietējās pašvaldības nebija vēlējušās šeit kaut ko saglabāt. Patlaban situācija ir mainījusies, un par iespēju atjaunot objektu ir ieinteresējusies jaunievēlētā Augšdaugavas novada pašvaldība. 

„Mēs esam sanākuši kopā cilvēki, kas vēlas dot jaunu gaismu, atjaunot šo īpašo vietu, lai Ilūkste būtu atpazīstama un tās vizītkarte varētu būt šī atjaunotā svētā vieta – klosteris kopa ar baznīcas drupām. Izveidotu šeit bibliotēku, izveidotu arī muzeju, arī mūsdienīgas izstāžu zāles, kur mākslinieki varētu izstādīt savus darbus.

Vajadzētu sakārto arī šo apkārtni, vidi un izveidot skaistu, īpašu sakrālu, kaut brīvdabas kapelu, kur cilvēki no malu malām varētu pasēdēt, padomāt un caur dažādām gaismu instalācijām ieraudzīt to īpašo vareno baznīcu, kas šeit kādreiz ir bijusi.”

Ilūkstes klostera kompleksu ar Jezuītu baznīcas fragmentiem plānots izmantot arī tūrisma veicināšanai Augšdaugavas novadā. Projekts paredz veikt ne tikai klostera ēkas restaurāciju, bet arī apkārtējās teritorijas labiekārtošanu, kā arī baznīcas ēkas pamatu iekonservēšanu un izpēti.