100 grozi desmit dienās - tas ir pinēja no Daugavpils novada Ambeļiem Osvalda Skromāna personīgais rekords. Meistars ar klūgu pīšanu nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadus. Pa šiem gadiem Osvalda Skromāna pinumi, kas skaitāmi tūkstošos, aizceļojuši uz daudzām pasaules malām un kontinentiem. Arī šobrīd, pandēmijas laiks, kas sākotnēji amatniekam licies kā dīkstāves laiks, izrādījies darba un pieprasījumu pilns.

„Viens mans hobijs ir zāles pļaušana, te man ap 2 hektāriem zemes u reizes trīs vasarā es visu ar trimmeri nopļauju. Otrs hobijs - ziemā man ir sniega tīrīšanas,” stāsta Osvalds Skromāns.

Skaista, sakopta vide ap nelielo vecmāmiņas atstāto māju, kuras pagalmu rotā  gandrīz simtgadīga egle ir vieta, kur sagaida Osvalds Skromāns. Viņa lielākais hobijs jau vairāk nekā 20 gadus ir klūgu pīšana.

„Te ir mana radošā darbnīca un noliktava, redz cik daudz un dažāda garuma klūgu te ir. Bet sāku pīt es 1997. gadā.”

Osvaldu pievērsties klūgu pīšanai pamudināja toreiz kursa biedrenes aizraušanās ar šo nodarbi, bet  amatu  apguva pats no pašiem pamatiem.

„Es paskatījos un domāju - pamēģināšu. Ienācu grāmatnīcā un palūdzu kaut ko par pīšanu. Un man tad iedeva tādu paplānu grāmatiņu, kur bija, sākot pat kā gatavot ēveli un visu pīšanai.”

Tā pīšanas process un radošās izpausmes arī sākušās.  

„Kādreiz pinu lustras, tādas skaistas, bet tās bija tik trauslas, ka bail bija mašīnā likt un vest klientiem, galdiņus pinu, pūralādes, arī viena liela bija, veļas grozus. Man patīk pamēģināt pārbaudīt pašam sevi - varēšu vai nevarēšu es to nopīt. Principā 100 procentos man tas arī sanāk. Tas ir tāds kā izaicinājums, ka gribas pašam sevi pārbaudīt. Citreiz iesāku kaut ko lielu un tad domā - nē, laikam nepabeigšu. Bet pamazām, pamazām rokas dara un viss top.”

Tā Osvalds pērn gan pats sev, gan daudziem par pārsteigumu atsaucās uz kādu aicinājumu - 10 dienās uzpīt 100 grozus, tas bija profesionālais rekords.

„Facebook kāds uzņēmums bija izvietojis pasūtījumu, vai kāds varētu 10 dienās nopīt 100 grozus. To redzēja visi pinēji, bet neviens nepieteicās. Es biju vienīgais.

Es tad vēl reāli nezināju, cik tas būs grūti. Man vairāk patīk taisīt pašam no sevis, nevis pēc pasūtījuma. Tad pašam ir iespēja kaut ko pamainīt, ko jaunu izdomāt. Uz pasūtīju ir sarežģītā, arī, kad sāku tos 100 grozus pīt un visus vienādus, sākumā pirmie 10 bija interesanti, tad jau apnika, visu laiku viens un tas pats. No vienas puses ir vienkāršāk, tu jau zinu cik klūgu vajag, cik laika aizies pīšanai. Bet labāk tomēr brīvā formātā pīt.”

Pīšana no klūgām šobrīd ir Osvalda Skromāna vienīgais iztikas un peļņas avots, ar to var izdzīvot arī šodienas krīzes apstākļos.

„Pagājušā gada sākumā, kad sākās tas vīruss un karantīnas, nodomāju, nu būs viss! Tirgus nebūs! Jo mēs pārsvarā visi amatnieki jau pa tirgiem braukājām, es pa nedēļu pinu un tad sestdien, svētdien kaut kur braucu tirgot. Uz Rēzekni, Viļāniem, Preiļiem, pārsvarā pa Latgali. Kad sākās karantīna un nekādu pasākumu, domāju – nu viss beidzies. Bet tieši otrādi, man pat izdevīgāk palika. Jo man sāka zvanīt, rakstīt, pasūtīt, paši braukt pie manis. Ja ļoti intensīvi strādāt, nežēlot  savus spēkus, savu laiku, savus pirkstus, tad var nopelnīt gandrīz  kā ārzemēs. Galvenais, lai būtu noiets, un noiets ir. Bet tas ir grūti, grūts fizisks darbs.. No vienas puses liekas, kas tas ir- kaut kāds groziņš, bet sanāk tā, ka vakarā apgulies un gribas pacelt rokas, lai tas smagums noiet.”

Osvalda pinumi šo gadu laikā aizceļojuši uz daudzām pasaules valstīm, un pīt viņa gadījumā -  tas nozīmē dzīvot un radīt.