Teju uz Latgales un Vidzemes robežas, Dekšāru pagasta „Madžuļos”, tālu no tradicionālajiem tūrisma maršrutiem atrodas īpaša lauku māja, var teikt vēl vairāk - latgaļu kultūrvēstures ceplis, jeb biedrība „Latgales tradicionālās kultūras centrs „Latgaļu sāta””. Biedrība organizējusi neskaitāmas ekspedīcijas, padziļinātus pētījumus Latgales vēstures, etnogrāfijas un novadpētniecības jomā. Rīkotas “Kokļu dienas”, organizētas tradicionālās kultūras apguves darbnīcas un nometnes vairāk kā 200 bērniem un jauniešiem. Šomēnes biedrība “Latgaļu sāta” atzīmē nu jau 11 gadu pastāvēšanu.

„Pamatkolekciju mums ir Donāta Vucina. Šinī mājā dzīvoja Donāts Vucins, pazīstamākais kokļu meistars, viņa kokļu un stabuļu sagataves. Te ir mūsu arheoloģiskā kolekcija, Lubāna pietekās atrastais vidējā un vēlā neolīta– lauskas, akmens cirvji, bultu uzgaļi,” par Viļānu novada Dekšārēs „Latgaļu sātas” klētiņā iekārtoto ekspozīciju stāsta biedrības dibinātājas Dainis Mjartāns.

Un tieši izcilajam kokļu meistaram Donātam Vucinam par godu pirms divdesmit gadiem tika iedibinātas „Kokļu dienas”, kas bija kā dzinulis biedrības izveidei, lai organizētu ekspedīcijas, veiktu padziļinātus pētījumus Latgales vēstures, etnogrāfijas un novadpētniecības jomā, organizētu tradicionālās kultūras apguves darbnīcas un nometnes bērniem un jauniešiem, izdotu grāmatas un mūzikas diskus.

„Piemēram, šodien pie mums bija atbraukuši viesi, kas gribēja apgūt sviesta kulšanu,” tērpusies pašu rekonstruētajā, seno latgaļu arheoloģiskajā tērpā, sēžot 20. gs. 20 gados būvētās mājas paēnā, kurā apskatāma autentiski saglabāta istaba, stāsta biedrības „Latgaļu sāta” vadītāja Marika Zeimule.

Šodien jaunieši sviestu kūla tieši tāpat kā to darījusi mana vecvecmamma, vecmamma un arī es to daru. Un mūsdienu jaunieši nemaz nezina, kā tas sviests top. Tas ir mūsu mērķis, parādīt kā mums zināmas lietas varēja izdarīt tajos laikos, ar senajiem amatu rīkiem. Šodien mēs redzam kā jostu var noaust stellēs, taču ne katrs zina, ka jostu senajos laikos auda ar celiem, un šādu amatu prasmi mēs arī mācām. Mēs esam darinājušas vairākus simtus tautu tērpus, apģērbušas korus Rīgā, Madonā, Latgalē.

„Latgaļu sātā” var ne vien iemācīties, redzēt, sasmaržot, ko senu un paaudzēs aizmirstu, bet arī pašiem nonākt senatnē.

„Te stāvbūve ar Lubāna ezera niedru jumtu. Apmēram 10.-12. gs. tādas ēkas tika būvētas. Un te var redzēt kā no vilnas tiek gatavota dzija. Tā ir ēkas rekonskstrukcija, kādā latgaļi dzīvoja Āraišos. Un te redzam Astrīdas Vucinas darbus, viņa ir iemācījusies taisīt priekšmetus no bērza tāss tos demonstrēsim atvērto durvju dienā, bērniem patiks. Mūsu biedrības pamatmērķis ir tas, ka mēs cenšamies atjaunot vecās prasmes, jo pārmantošana gan drīz vai nav iespējama. Mēs dzīvojam Varakļānu Viļānu novadu krustcelēs un te notiek aktīvā lauksaimniecība un amatnieku gandrīz vairs nav, līdz ar to tiešā pārmantošana nav iespējama un Astrīda mācās no jauna,” tā Dainis Mjartāns.

Kamēr nav izzinātas savas saknes, kā norāda Marika Zeimule, nevar zināt, ka latvietis ir latvietis.

Kāpēc mēs vēlamies nodot savas zināšanas tālāk ir tas, ka mēs paši ļoti daudz nodarbojamies ar pētniecību. Tas viss prasa laiku, lai izpētītu arhīvus, lai apzinātu vecos cilvēkus, kuriem ir saglabājušās kādas viņu liecības. Mums ir svarīgi izzināt savu vēsturi.

Biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs „Latgaļu sāta”” biedros, neskatoties uz aizņemtību, strādājot algotu darbu Rīgā, nostiprinājusies pārliecība, ka tas, ko viņi dara ir nepieciešams nākamajām paaudzēm.