Gandrīz pirms simts gadiem - 1928. gadā sāka darboties dzirnavu gaņģi senajā Bebrenes muižas magazīnas klētī. Dzirnavās tika malti milti, darbojās grūbu gaņģi, vilnas un koku apstrādāšanas mašīnas un apkaimes mājām tika ražota pat elektrība. Kādu laiku pamestas, senās Bebrenes dzirnavas atkal vērušas vaļā savas durvis, tikai te gaņģi šobrīd tiek darbināti ne vairs saimnieciskajām vajadzībām, bet tūristu priekam. Savukārt pati ēka kļuvusi par Bebrenes amatniecības un vēstures centru - kultūrvēsturisko priekšmetu, lauksaimniecības un antīkās tehnikas kolekciju eksponēšanai, amatnieku un mākslinieku radošajām darbnīcām un pašu bebreniešu kopā sanākšanai un savu prasmju rādīšanai. Bet par gaišo šo dzirnavu gariņu kļuva  gide Līga Pauļuka, kura kopā ar vīru atgriezās novadā, lai atjaunotu savas dzimtas mājas „Strazdiņi”. Tur ģimene nodarbojas ar aitkopību, bet tūrisms, sēļu vēsture un tradīcijas ir kļuvušas par Līgas sirdslietu. 

Līgu Pauļuku sastopu sestdienas jau vēlā pievakarē, uzņemot Bebrenes dzirnavās kārtējos ciemiņus, ir labi, ka tie zina, uz kurieni brauc, priecājas Līga, jo Sēlijas vārds viņas sirdij liek pukstēt straujāk. Tā ir viņas bērnības zeme.

„Bebrenes pašā centrā esmu dzimusi, un 18 gadus te augusi un nodzīvojusi. Tagad gan arī vīru esam pārvākušies dažus kilometrus tālāk uz senču dzimtas mājām.”

Senču mājās „Strazdiņi” šobrīd  mīt ap 100 aitas un vēl vairāk jēriņu, tā Līgai ar vīru ir ikdienas nodarbe, bet viss brīvais laiks tiek veltīts tūrismam un stāstiem par savu Sēliju. Šoreiz tas ir stāsts par Bebrenes dzirnavām.

„Es esmu vietējā, mana mamma te ir dzīvojusi paaudzēm, mans tētis te ir ieprecēsies no Lietuvas, arī viņš ir sēlis, tāpat kā mamma - dziļi, dziļi saknēs. Es esmu šeit  augusi un mācījusies, tad devusies uz kādu laiku prom, neilgu laiku padzīvojusi arī ārzemēs. Tieši tur arī nolēmu atgriezties, un tieši uz Bebreni. Par gidi te kļuvu pēc mūsu  pagasta pārvaldes vadītājas Benitas Štrausas aicinājuma. Man tiešām patīk šis darbs, man patīk satikt jaunus cilvēkus, pastāstīt un palielīties ar to, kas mums ir.”

Līga iedarbina dzirnavas.

„Dzirnavu iekšpusē saglabājusies daļa darba iekārtu – to skaitā vēsturiskais kļava koka zobrats. Tam varētu būt gandrīz 100 gadi, te viss tagad ir atjaunots.”

Taču vēl ne tik sen te valdīja postaža, bez jumta un grīdas, laukakmeņu mūru ieskauti dzirnavās auga bērzi un kārkli, stāsta Līga Pauļuka, bet tagad šīs dzirnavas, atjaunotas un cēlas ir bebreniešu lepnums.

„Mums te ik pa laikam notiek dažādas izstādes. Foto, gleznu, arī  keramikas. Te ir ciemojies arī teātris, un te ik gadus arī notiek dzejas dienu pasākumi. Gandrīz visi pasākumi te notiek arī šobrīd, tikai, ņemot vērā apstākļus, vairāk ārpusē. Arī zaļumballes te ir notikušas, tiesa jau pirms pāris gadiem. Tur tālāk - blakus telpā mūs priecē mūsu pašu Bebrenes amatnieki un mājražotāji, un mēs priecājamies - cik daudz mums to ir, un tie visi ir no Bebrenes.”

Ne katrs iebraucot Bebrenē gan uzreiz saprotot, ka šī senā dzirnavu ēka patiesi ir bijušas dzirnavas, jo tās darbinātas īpaši -  ar diviem sūcgāzes motoriem (110 zirgspēki), atklāj Līga, tāpēc uz dzirnavu  ārsienas tapis  arī  koka uzraksts.

Katra vietiņa Bebrenē, arī šīs dzirnavas pašai Līgai Pauļukai ir bērnības atmiņu apvītas. Tieši te Bebrenē, angļu valodas skolotāja pēc profesijas, Līga arī apguva jaunus amatus.

„Es sapratu, ka negribu būt skolotāja, mācījos, jo vajadzēja mācīties, kad sāku nodarboties ar aitām, man bija nepieciešama lauksaimnieka izglītību. Lai to iegūtu, es iestājos te pat Bebrenes tehnikumā, kur ieguvu veterinārā ārsta asistenta palīga profesiju, vēlāk arī – ekogida. Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Un šis - gida darbiņš, lai tiktos ar cilvēkiem - sirdspriekam.

Vasara tā arī paiet - brīvdienās lielākoties ar ekskursiju grupām un tad jāķer brīdis, ko atvēlēt aitām.”

Augumā nelielās un smalkās Līgas dzīves sparu un enerģiju var tikai apbrīnot, pirms ekskursijām šajā pašā dienā, viņa paspējusi uztaisīt aitām  jauno aploku.

Kad jau laiks pēc astoņiem vakarā, pie Bebrenes dzirnavām piestāj kārtējā ceļotāju mašīna. Līga smaidīga, atvērta un laipna, apmeklētājus aicina dzirnavās iekšā, lai darbinātu dzirnavu gaņģus un atkal stāstītu par Sēliju.