Pandēmija vai gadu skaits nav šķērslis, lai īstenotu savu sapni sportā, pat ja tā būtu svarcelšana, bet šī sapņa īstenotāja trausla sieviete. Daugavpilietei, airēšanas trenerei Ludmilai Ivanovai par savu sapņu piepildījumu kļuva svarcelšana. Divu pandēmijas gadu laikā vizuāli smalkajai sievietei izdevās gūt vērā ņemamus sasniegumus un šobrīd vieglu roku cilāt 16 un pat 24 kilogramus smagas svaru bumbas. Ludmila Ivanova, kura bērnībā slimību dēļ bija pat brīvota no sporta nodarbībām skolā, ir labs piemērs tam, ka tieši pievēršanās sportam var kardināli mainīt dzīvi un sasniegt savus mērķus.

Uz norunāto interviju Ludmila Ivanova ierodas no rīta skrējiena. Tas sportistei tāds ikdienas rituāls.

“Tikko noskrēju uz šejieni 5,5 kilometrus, tad vēl atpakaļ būs jāskrien.”

Ar Ludmilu tiekamies pašā Daugavpils Lielā Stropu ezera krastā izbūvētajā Glābšanas stacijas ēkā. Te Ludmila ikdienā ir airēšanas trenere.

“Mans pamatdarbs ir airēšanas trenere, kopš 15 gadiem esmu te, es te faktiski dzīvoju, esmu šejienes Stropu karaliene (smejas). Šī ir mana otrā māja,

man liekas, ka šeit es izaugu un šeit arī nomiršu.”

Tieši šī vieta kļuvusi arī par airēšanas treneres otras nodarbes, jau kā svarcelšanas sportistes treniņu zāli. Kad sākās pandēmija un sporta zāles bija ciet, Ludmila, līdzīgi kā daudzas pasaules airētājas, savu skatu  arī pavirzīja un daudzām sievietēm neizprotamo svaru bumbu cilāšanas sporta veidu. Tā divu gadu laikā Ludmilai Ivanovai uzstādīt personisko un Latvijas rekordu svaru bumbu celšanā amatieru kategorijā, kā arī iegūt zelta medaļu Pasaules čempionātā.

“Šī ir vieglā bumba - 16 kilogrami, bet tagad jau trenējos ar šīm zaļajām, kas sver 24 kilogramus. Dažreiz nesu tās bumbas un domāju, ak, mans dievs, vai tiešām es to darīšu?

Tās ir tik smagas, bet ļoti daudz ir jāiesildās, lai varētu ar tām strādāt.”

Ar vieglu roku augumā nelielā un slaidā sieviete izcilā svaru bumbas, kas pat daudziem vīriešiem nebūtu pa spēkam.

“Svaru bumbas nav tik smagas, ja tu visu laiku strādā, trenējies. Tad nav tik grūti. Sākumā cilāju 8 kilogramus un tad likās, ka 12 nekad nevarēšu. Kādu laiku pastrādāju un izrādījās, ka varu gan 12, gan pēc tam 14, tad 16, tagad jau 22 un 24. Izrādījās, ka visu varu, bet ir jāstrādā, ļoti grūti jāstrādā un visu laiku.”

Jebkura situācija pat pandēmija un gadu skaits nav šķērslis apstāties vai sākt kaut ko no jauna, pārliecināta Ludmila.

“Strādājot par treneri, ir ļoti grūti palikt malā un vienkārši skatīties. Es gribu, lai mani sportisti skatītos uz mani kā uz piemēru, ka vari atrast laiku visam, ja tu vēlies. Tas ir ļoti svarīgi. Es arī gribu, lai cilvēki redzētu, ka vecums nav šķērslis, lai strādātu. Ja grib, arī manā vecumā var cilāt svarus. Man ir 36 gadi, bieži dzirdu, ka cilvēki domā, ka man mazliet mazāk, citi vispār domā, ka man vispār ir ļoti maz gadu. Bet te es varu pateikties sportam.

Svaru bumbu celšana nav bīstams sporta veids.

Man ļoti bieži raksta un saka, ka šis sporta veids nav priekš meitenēm, citi saka, ka būs problēmas ar muguru. Taču visam jāpieiet klāt ar galvu, ir jādomā un jāklausa treneri.”

To saka svarcēlāja, kura bērnībā un skolas gados bija pat ļoti un ļoti tāla no jebkura sporta, neslēpj Ludmila Ivanova.

“Ja kāds teiktu, kad biju maziņa, ka es kļūšu par sportisti un ka izvēlēšos tik smagus sporta veidus, neviens vispār neticētu, es pati arī.

Man nebija sporta līdz 9. klasei, es biju atbrīvota no eksāmeniem, jo visu skolas laiku pavadīju pa slimnīcām, tas bija šausmīgi biju ļoti slimīga. Bet 9. klasē mani draudzene atveda uz airēšanu, piedāvāja pavizināties ar laivām, ieraudzīju, ka te daudz puišu un iedomājos, ka varētu palikt  šeit. Man patika, tas bija kas cits, kaut kas jauns.”

Tieši tāpēc Ludmila pie sporta piesaista ne vien savus audzēkņus, bet arī savu padsmitnieku dēlu, viņa stingri pārliecināta, tas ir rakstura un fiziskais rūdījums.

“Es to visu dodu arī savam dēla, jo kad tu mācīsies skolā, un es ļoti labi to atceros, tu bieži nesaproti, priekš kam tev tas viss, ko tas tev dos. Un tieši sports man deva šos mazos mērķus, un no viena līdz otram ejot, galā var tik uz kaut kādiem jau lieliem mērķiem.”

Ludmilas mērķis kļūt par sporta meistaru svarcelšanā, ceļš nav viegls, bet pašas izvēlēts, smejas enerģijas un dzīves spara pilnā svarcēlāja.

“Man ir tāds smags raksturs, es dažreiz brīnos un savam trenerim saku, kas par raksturu! Varētu taču visu mest pie malas un dzīvot kā visi cilvēki. Treneris smejas- nu nesanāks tev, tā tev nesanāks! Tā es sev uzliku to mērķi! Citādi es būšu nelaimīga, un es baidos, ka es, kad palikšu veca, pavisam veca,es nožēlošu, ka to neizdarīju. Tāpēc man ļoti vajag!”