Augšdaugavas novada Naujenes pagastā Daugavas krastā, klusā Markovas pilskalna pakājē jau vairākus gadu simtus pastāv Slutišķu sādža. Bēgot no baznīcas reformas Krievijā, te savulaik, līdzīgi kā citviet Latgalē, apmetās vecticībnieku kopiena. Ciems joprojām ir dzīvs, bet, lai nezaudētu tā tradīcijas, kultūru un vērtības, Slutišķos izveidots muzejs, un šobrīd top arī vecticībnieku kultūras mantojuma centrs un radošās darbnīcas. Bet viesus - ceļotājus un  tūristus  te sagaida gide Ludmila Pimonova. 

Ludmila Pimonova ar smaidu un īpašu vecticībnieku mieru Slutišķu sādžas muzejā sagaida ik vienu ienācēju. Faktiski šis muzejs kļuvis par vienīgo autentisko vietu šajā sādžā.

„Manas saknes nāk no šejienes, te Slutišķos agrāk dzīvoja mana vecvecmāmiņa. Es te visu zinu. Agrāk šeit dzīvoja cilvēki visu laiku, tagad šeit gandrīz visi ir vasarnieki. Slutišķi kā sādža minēta no 1785.gada. Tad katrā ģimenē bija daudz cilvēku, viņi gribēja, lai katrā ģimenē būtu pa deviņiem bērniem. Pirms 80 gadiem šajā sādžā bija apdzīvotas 23 mājas. Tagad te ir tikai 10 mājas kopā ar muzeju.”

Ticība, reliģija, var nojaust ir tuvākā Ludmilas tēma, viņa labprāt arī izrāda svarīgākos reliģiskos vecticībnieku atribūtus.

„Vecticībniekiem ir podrušniks, zemai klanīšanai, ļestovka lūgšanai, līdzīgi kā katoļiem rožukronis, vaska svece jeb svešča. Krusts ar astoņiem galiem. Sievietes lūgšanu tērps – melns lakats, melnas kurpes, melns sarafāns, balta blūze. Mājas centrā ir liela krāsns, istaba ir sadalīta trijās daļās. Uz gultas gulēja tikai vecāki, blakus šūpulī - ļoti mazs bērns, pārējie bērni, un ja mājās bija vecmāmiņa, vectētiņš, visi gulēja uz krāsns.”

 

Par gidi Slutišķos, savas dzimtas sādžā, Ludmila pirms gandrīz 6 gadiem nonāca sirds aicinājuma dēļ, zināšanu bijis tik daudz, ka bija vēlme ar tām dalīties.

„Es esmu grāmatvede, no grāmatveža par gidi un kāpēc gan nē? Baznīcas šķelšanos es zinu, vēsturi es zinu, Slutišķu vēsturi arī pati savām acīm esmu piedzīvojusi, arī valodas – jo vecticībnieku valoda atšķiras no krievu valodas.”

Blakus muzeja ēkai Slutišķos senajās darba ēkās šobrīd izvietota novada zirglietu ekspozīcija, mājas pagalmu rotā sena aka, turpat bišu strops, aiz žoga dzīvība un kārtējās perspektīvas.

Sagaidot viesus, Ludmilai patīk uzvilkt tradicionālo vecticībnieku svētku tērpu. Ar Ludmilas atvērtību un mīlestību pret savu darbu, ikvienam Slutišķos dota iespēja vecticībnieku dzīvi, tradīcijas, kultūru iepazīt, var teikt, no pirmavota.