Tuvojoties Vasaras saulgriežiem, ludzāniete Ruta Zviedre pēdējo gadu laikā aizvien vairāk pievēršas dabas materiālu izmantošanai sadzīvē un tagad lielu daļu laika pavada mežā un pļavā, vācot visdažādākās zālītes, ziedus, koku zarus. No tiem viņa izgatavo ne tikai tradicionālās slotas un slotiņas, bet arī uz senajām stellēm auž zāļu paklājus.

“Es piespiežu paminas un diedziņi pašķiras. Lieku iekšā zariņus vai puķītes. Ja tie ir ziediņi, tad tas ir ilgāks process, kamēr iever katru ziediņu, jo tas nav tik garš,“ Rutas Zviedres darbnīcā smaržo pēc kaltētām zālītēm un tepat atrodas arī tikko no pļavas atvesta kaudze sarkanā āboliņa, smilgu, smalku bērzu zariņu, kas jau drīzumā sarindosies stellēs un kopā ar diegiem veidos diezgan stingru smaržīgu zāļu paklāju.

“Man apmēram 60 cm plats tas paklājiņš būs un tad, kad visā garumā zālītes ir savērtas, ir jāpašķir  otra pamina un jāsakārto diedziņi, lai turētu tos ziediņus kārtīgi saliktu. Tad atkal piesitam un atkal liekam nākamo rindiņu. Tā viena rindiņa pie otras un veidojas tāds skaists ziedu raksts.”

Ruta atzīst, ka laikā, kad dabā viss plaukst un zied, viņai negribas aust no diegiem. Šovasar daba ir dāsna, augi zied, tie ir stipri un veselīgi.  Tāpēc senās stelles, kuras nākušas no Ciblas novada un uz kurām  agrāk austas segas un linu palagi, tagad tiek izmantotas zāļu paklāju darināšanai.

“Šīs stelles man vīrs uzdāvināja Māmiņu dienā, pavisam nesen. Tikai mēnesi tās ir pie manis, un pagaidām es aužu tikai zāļu paklājus, Es domāju, ka neko lielu es neaudīšu, jo ļoti daudz dažādu citu darbu. Gribas saulīti, vasaras smaržu paturēt ziemai.”

Ruta atklāj, lai arī no malas šķiet, ka noaust zāļu paklājiņu ir viegli, īstenībā tas ir laikietilpīgs process. Sākot jau ar steļļu sagatavošanu darbam un beidzot ar dabas materiālu sagādāšanu.

“Zālītes  ir jāvāc tad, kad ir sauss. Tad tās ātrāk žūst. Savādāk var sapelēt. Protams,  ejot mežā, piemēram, griežot  zariņus, ir jāpalūdz atļauja  kokam un vēlāk ir jāpasaka paldies, ka padalījās. Es, protams, negriežu visus zarus pēc kārtas, lai tas koks nepaliek pliks. Es tikai nedaudz  saudzīgi paretinu, jo daba nemīl izšķērdību.”

Laukā ir silts un diezgan mitrs, tāpēc Ruta tikko noausto zāļu paklāju ir novietojusi  caurvējā, tālāk no saules stariem, lai neizbalē. Zāļu paklājiņu Ruta iesaka izmatot ejot pirtiņā, jo tur zālītes maksimāli atdos gan savu smaržu, gan dziedinošās un relaksējošās spējas.

“Smaržo viņi vienkārši fantastiski un pirms iet pirtiņā to jāiemērcē aukstā ūdenī. No rīta iemērc, ja vakarā ir pirtiņa, lai pakāpeniski izmirkst, lai augiem nav stress.  Paklājiņu var lietot atkārtoti. Pēc pirtiņas to noskalo aukstā ūdeni un labi , labi izžāvē un tad var lietot vēl un vēl.  Es tagad daudz zinu par zālītēm, taisu arī pirtsslotiņas gan masāžām, gan veselībai, gan mīlestībai. Aužot paklājiņu domāju, kādam mērķim to lietot. Piemēram, šajā  paklājiņā ir  ielikta piparmētra un gaiļbiksītes. Gaiļbiksītes un piparmētras  nomierina nervus. Tad tas tāds nomierinošs paklājiņš. Ir viens paklājiņš ar ceriņiem – tas tāds mīlestības paklājiņš.”

Lai arī Līgo vakars un Jāņu diena Rutai ir svarīgs laiks, kad jāsteidz gan vainagus pīt, gan pušķus gatavot, pašai viņai svarīgākie tomēr ir Saulgrieži.

“Es pēdējos gados sāku dzīvot tieši pēc senču kalendāra un svinu Saulgriežus – Ziemas saulgriežus, pavasara, un tagad man būs vasaras. Tas ir 21. jūnijā. Daba ir sakārtojusies, sieviešu enerģija plūst un to var just. Tāpēc jau laikam arī gribas aizvien vairāk būt mežā, pļavā, vairāk  svaigo lapu  pasmaržot  un pačabināt.”

Stāstot par savām izjūtām, Ruta uzskata, ka tagad ir laiks, kad mainās pasaule, mainās cilvēku attieksme gan pret sabiedrību, gan pret tās vērtībām, gan arī pret dabu.

“Es esmu dabas cilvēks kopš bērnības. Bet nu jau gadus 4 -5 es dzīvoji ciešā saiknē ar dabu. Es eju mežā, pļavā, es tā ārstējos un, ja es neizeju pļavā un nepačamdu zālītes un puķītes, es jūtos slikti. Es daru to, kas man patīk.”

Daudzi amatnieki vīrusa laikā čakli strādāja mājās un tagad gaida iespēju notirgot savus ražojumus. Ruta atzīst, ka piespiedu dīkstāve viņai likusi  rīkoties citādāk.

“Es domāju, ka nu ir forši, būs laiciņš ko padarīt! Taču izrādījās, ka  tas bija laiks, kad nevarēju neko darīt.  Tas bija tāds laiks, kad vajadzēja restartēties.  Ne velti tagad saka, ka tagad uz zemeslodes sakrājas visas enerģijas un varbūt tāpēc bija ļoti ļoti grūti psiholoģiski, bet tiklīdz sāka saulīte parādīties, ņēmu lāpstu, gāju ārā, raku zemi, puķudobes  un tad aizgāja.  Braucu mežā, bija jāpiespiež sevi braukt mežā, pļavā un tikai tagad man tā visa ražošana un darbošanās  sākās.”

Covid laiks daudziem licis  mainīt ieradumus un iemācīties arī ko jaunu. Ludzāniete Ruta Zviedre pārliecināta, ka cilvēki jau ir mainījušies, varbūt tikai to vēl neizprot vai pat nepieņem. Pati Ruta uz pasauli raugās  caur varavīksnes prizmu.