Eiropas valodu dienā Ludzā klajā nākusi Ludzas igauņu valodas ābece, kuras nolūks ir iepazīstināt ar mazāk zināmu Latvijas kultūras un Latgales kultūrvēsturiskās identitātes daļu – Ludzas igauņiem un to valodu. Lai arī Ludzas novadā vairs nav neviena cilvēka, kurš runātu senajā lucu valodā, tā atsākusi savu dzīvi pasakās, dziesmās un mākslā. Tagad lucu valodas ābece un rakstība šajā valodā ļaus lucu pēctečiem labāk apzināties savu identitāti.                   

Ludzas igauņu valodas pratēji, dzīvoja vismaz kādus 300, 400 gadus atšķirti Ciblas, Mērdzenes, Nirzas, Pildas pagastā un pakāpeniski saplūda ar apvidū esošo latviešu, latgaliešu un citām kultūrām.

Ludzānietes Līgas Kondrātes dzimtā līdz mūsdienām ir nonācis tikai viens vārds lucu valodā – “sūzi”, kas nozīmē - vilks. Un Līgas vecmammas stāsts apliecina, ka savulaik vismaz trīs paaudzēs viņas dzimtas cilvēki ir runājuši lucu valodā.

“Vecmamma stāstīja, ka viņas tēvs Aleksandrs bija igaunis un runāja tīri igauniski. Tad, kad bērniem nevajadzēja saprast, ko runā vecāki, viņi ir lietojuši igauņu valodu.

Tante Helēna man izstāstīja pasaku, ko es jau biju dzirdējusi bērnībā, bet biju aizmirsusi. Stāsts ir par vilku – “suzī”. Tas ir tas vārds, kas bija izceļojis vairākās paaudzēs. Stāsts ir par to, ka mana vecmamma agrā bērnībā gājusi no skolas viena pati pa dziļu sniegu. Atnākusi uz mājām, stāstīja vecākiem, ka viņai sekojis pelēks suns. Un tēvs ar māti lielā izbīlī teikuši: “Suzī, suzī!”. Lai bērns nenobītos un nesaprastu, ka tam ir sekojis vilks.”

Tagad luciem, kuru pēcteči joprojām dzīvo Latvijā un Latgalē, ir arī sava ābece. Tās autors ir Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis, kurš kopš 2013. gada ir pētījis Ludzas igauņu valodu, ko vēsturiski lietoja tikai savstarpējai saziņai, tādēļ tai nepastāvēja standartizēta rakstība. Tagad izmirušajai Ludzas lucu valodai ir savs alfabēts un tā izveidotājs  - mākslinieka Jezupa Soikāna mazmazdēls Uldis Balodis ļoti cer, ka tas ļaus valodai, ja ne atdzimt pavisam, tad vismaz nepazust un turpinās skanēt pasakās, dziesmās un mākslā.

“Igauņu valoda ir daļa no Latgales un Ludzas vēsturiskās daudzveidības. Uzrakstot šo grāmatu, es gribēju pastāstīt Latvijai no jauna par šo daļu no tās mantojuma, par ko ir jau aizmirsuši. Ludzas igauņu valoda ir tuvu radniecīga lībiešu valodai un  igauņu valodai Igaunijā. Grāmatā ir  valodas gramatiskais apraksts, tematiskā vārdnīca, primāri teikumi un arī skaistas fotogrāfijas no tiem ciemiem, kur šajā valodā vēl tika runāts 20. gadsimtā.”

Lucu valodā tika runāts ap 50 ciemos Ludzas apkārtnē.

“Es esmu pēdējos gados apbraucis pilnīgi visus. Esmu bijis vissīkākās vietiņās Ludzas laukos un  vēl esmu atradis cilvēkus, kas šo valodu pat zina mazliet. Un tā informācija ir atrodama šajā grāmatā. Tāpat kā vēl arī citi piemēri no šīs valodas, ko lasītāji var iemācīties, lai paši šo valodu varētu no jauna sākt lietot, jo tā ir daļa no mums visiem kā Latvijas iedzīvotājiem.”

Gunta Kļava, Lībiešu valodas institūta pētniece uzskata, ka ābece ļaus iepazīties ne tikai ar Ludzas igauņu valodu un tās īpatnībām, bet arī ar informāciju par Ludzas igauņu vēsturi, pētniekiem un Ludzas igauņu apdzīvotajām teritorijām. Jebkuram lasītājam būs interesanti apskatīt arī grāmatas beigās pievienoto latviešu–Ludzas igauņu–latgaliešu vārdnīcu.

“Šīs grāmatas iznākšanā ir ieguldīts milzīgs zinātnieka darbs, un tā ir kā rezultāts tam, kā zinātne satiekas ar sabiedrību un tas ir nepieciešams sabiedrībai.

Es domāju, ka Uldim šodien ir milzīgs prieks, ka viņa ilggadējais pētnieka un zinātnieka darbs, kas ir ļoti skrupulozs, it īpaši, ja tiek strādāts ar valodu, kurā jau nerunā jau ļoti ilgi, viss apkopots grāmatā, kas noderēs cilvēkiem.”

Pašlaik Ludzas pusē nav palicis neviena cilvēka, kurš runātu Ludzas igauņu valodā. Pēc Ulda Baloža apkopotajām ziņām, pēdējais zināmais Ludzas igauņu valodas pratējs miris 2006.gadā. Taču Lucu valoda nav aizgājusi nebūtībā. Pēdējo gadu laikā  valoda skan folkloras kopas “Ilža” dziesmās.

Pēc Ludzas igauņu pasakas motīviem sadarbojoties Ludzas novada bērnu jauniešu centram, J.Soikāna Ludzas Mākslas skolai un biedrībai "Teātris azotē" tapusi izrāde "Kur kamoliņš ripo" , izdota grāmata “Ludzas igauņu pasakas” un izveidota multfilma.

Ludzas igauņu ābece izdota 300 eksemplāros, to nevarēs iegādāties grāmatu veikalos, taču tā būs pieejama Ludzas novada bibliotēkās un Ludzas novadpētniecības muzejā.