Gluži tāpat kā šobrīd arī barikāžu laikā pirms 30 gadiem mediķi bija gatavi nesavtīgam darbam, lai palīdzētu iespējamiem cietušajiem. Tika atbrīvotas Rīgas slimnīcas, Doma baznīcā ierīkots hospitālis, kā arī nodrošinātas nepārtrauktas mediķu dežūras svarīgākajos barikāžu punktos. 1991.gada notikumos Rīgā klāt bija arī jaunā mediķe no Varakļāniem, šobrīd ārste anestezioloģe-reanimatoloģe Ligita Zepa, kurai barikāžu laikā bija 26 gadi.

Pirms 30 gadiem kā mediķis Ligita Zepa dežūrēja Stradiņa slimnīcā un uz barikādēm Dzirnavu ielā pie Centrālā telegrāfa. “Pirmās atmiņā tās priecīgās dienas, kad mēs visi esam laimīgi, mēs ceram uz labu iznākumu, mēs neticam, ka tas var notikt. Vai tiešām tanki nāks uz mums, mierīgajiem?”

Tāpat barikāžu laiks Ligitai asociējas ar radio un ziemas ainām galvaspilsētā. “Kur stāv buldozeri, traktori ar baļķiem, smagās mašīnas, un tie vienkāršie lauku vīrieši un sievietes, kas tur ir, un pienāk pilsētnieki… Ka tie ugunskuri deg. Viens ar otru sarunājas - atturīgie latvieši. Viens otru pabalsta, kaut ko palīdz…”

Ligita Zepa atmiņās daloties ar savu dēlu Ēriku Zepu, mūziķi un raidījuma „Kolnasāta” vadītāju atzīst, ka nožēlo to, ka tolaik, dodoties uz specializācijas kursiem Rīgā, no mājām līdzi nebija paņēmusi savu “Zenit” fotoaparātu. Tāpēc bilžu no tiem laikiem praktiski nav. Viņas vārdiem, Latgales pusē pat dažas dienas pirms šiem notikumiem nekas neradīja aizdomas, ka kaut kas tāds varētu notikt. Kādu brīdi pat licies, ka pēc 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viss esot sācis virzīties un kārtoties, bet tad pēkšņi - šoks - “Atmodas” pirmo vāku rotā attēli no Lietuvas. “Man acīs joprojām ir tā bilde, kur ir tanks un zem tanka var redzēt sievietes kāju. Varēja redzēt, ka tur [zem tanka] ir cilvēks. Un viņi brauca mierīgajiem iedzīvotājiem virsū. Lietuviešus vienmēr mēs esam uztvēruši kā savu brāļu tautu, un es nevarēju saprast, kā tā - mūsu “mierīgā” armija brauc uz cilvēkiem… Tad es sapratu, ka kaut kas nav labi. Precīzu datumu neatceros, bet droši vien pirmdienā, kad es aizgāju uz saviem kursiem, docents Daugulis teica:

“Kursus pārtraucam. Jums ir iespēja doties mājup vai arī palikt šeit un stāvēt posteņos. Jūsu izvēle.”

Ligitai neesot bijis divu domu - ir jāpaliek. Grūti teikt, vai pirmām kārtām ieslēdzās mediķa apzinīgums, vai arī nacionālais spīts, kas bija radies, klausoties kā latviešu profesori latviešu studentiem lekcijas lasa krievu valodā vai kā kolēģi nicīgi aizrāda jaunajiem mediķiem par “nepareizajā” - proti, latviešu valodā aizpildītām slimības vēsturēm. Un tā viņa palika dežūrēt - gan Stradiņa slimnīcā, gan Centrālā telegrāfa ēkā.

“Mēs gaidījām cietušos, jo pēc Lietuvas mēs sapratām, ka būs cietušie. Mēs bijām gatavi atsāpināt, apturēt asiņošanu… Mēs [objektos] bijām kā mediķi, lai būtu klāt, jo vienu gan sapratām - aizvest uz slimnīcām droši vien nevarēs. Stradiņi visi bija tukši, jo gaidīja tomēr daudz cietušo. Tad jau [vēlāk] operāciju māsas un tie, kas bija bijuši TV tornī, teica: “No Zaķusalas neatvedīs nevienu, piespiedīs pie Daugavas...” Tika teikts, ka tur uz vietas ir jābūt gataviem. Mums atkārtoja kā elpināt un atsāpināt. [Objektos] vienmēr bija ķirurgs, kurš bija gatavībā.”

Pavisam atšķirīgas Ligitas Zepas atmiņās ir pirmās barikāžu dienas un vēlākais laiks. Pirmajās dienās pie ugunskuriem bija dejas un dziesmas - “Bēdu manu, lielu bēdu”, “Liepas satumst”, „Miglā asaro logs”, „Zilais lakatiņš”… , valdīja zināma līksmība, sparīgi dziedāta “Dievs, svētī Latviju”. Viss mainījās pie pirmā kritušā. 16.janvārī tika nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Vēlāk, 20.janvārī sekoja Bastejkalns…. Tajā vakarā viņa Esplanādē sēdās 14.trolejbusā. Bija dīvainas skaņas, trolejbusa pasažieri neticīgi un bažīgi saskatījās: “Rīgā šauj!”

“Nākošajā dienā mēs aizgājām pastaigāt pa Bastejkalnu. Tur bija asinis, atradām tās 5 vietas, kur bija bijuši mirušie, sākumā ievainotie. Protams, Stradiņos arī runājām. Slimnīcas speciālisti arī brauca uz Rīgas 1. slimnīcu, kur bija aizvests [Gvido] Zvaigzne. Docents Daugulis atbraucis teica:

“Tur slikti būs. Jūs varat iedomāties - viņi uz mierīgajiem iedzīvotājiem šauj ar kaujas lodēm - ar trasējošajām lodēm.” Mēs nezinājām, kas tas ir, un man teica: “Tā ir lode, kas vienā punktā ieiet iekšā, izvirpuļo pa visiem iekšējiem orgāniem un iziet ārā.”

Protams, mediķi par [Gvido] Zvaigzni cīnījās, kā varēja, bet mums kā mediķiem bija skumji, ka mēs zinājām - nekā tur nebūs. Cerības kā vienmēr cilvēkiem tiek dotas, bet mums likās, - kā tā var, uz parastu cilvēku...  Tie, kas tur bija, nejauši, kam trāpīja, piemēram, tam skolēnam, kurš tur bija ziņkāres pēc… Principā sanāk, ja es tur būtu līdusi - Bastejkalns un Esplanāde - cik tad tālu tas ir...” atceras Ligita Zepa.

Protams, ka bija bailes. Tajā laikā jaunā mediķe sāka līdzi nēsāt lapiņu ar savu vārdu un kontaktpersonu, kam piezvanīt traģēdijas gadījumā. Bet tomēr - nebija panikas, nebija haosa, tam visam pāri spēja noturēties cilvēku vienotība, degošie ugunskuri, savstarpējais atbalsts - vietējo piegādātās maizītes, tēja un kafija… Ligita Zepa atminas, ka tā bijusi pieklājīga ziema, bet auksti nav bijis nevienā brīdī. “Pirmkārt, [barikādes] parādīja, ka mēs varam mobilizēties. Ja ir švaki, tad vairums mūsu spēj sadot elkoņus, kā zāģa zobi saķerties ar rokām, mutēm, ķermeņiem un valodu. Ja ļoti vajag, mēs varam mobilizēties un nostāties. Nu gribam mēs to savu Latviju saglabāt, to valstiņu, valodu… Noturēties šeit.”

Pēc divām nedēļām mediķu dežūras barikāžu objektos beidzās. “Tā nedēļa bija tik piesātināta, ka likās - ir vesels mēnesis pagājis. Tik daudz viskaut kā bija...”

Rīgu pamazām sakārtoja, viena cīņa bija izcīnīta, bet tomēr palika piesardzība un neskaidrība par nākotni, jo arī kolēģu vidū domas par atmodu dalījās. Viss pamazām mainījās, Bet Ligitas Zepas pārliecība mainījusies nav - arī šodien viņa būtu gatava stāvēt barikādēs par savu valsti un savu valodu.