Pagājis jau gads kopš Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija. Šīs laiks nesis izmaiņas vai katra cilvēka dzīvē. Arī Zinta Krakopa no Balvu novada Tilžas pagasta dzīve ir apmetusi kūleni, jo viņš no mūziķa kļuvis par aprūpētāju veco ļaužu pansionātā. Vīrietis uzskata, ka šīs pārmaiņas viņam nākušas tikai par labu, ļaujot izprast un atklāt jaunas vērtības.

Vēl pirms gada, lauku ballīšu, dzimšanas dienu, kāzu godu neatņemama sastāvdaļa  - muzikants Zintis Krakops dziedāja šlāgerus, priecēja cilvēkus un pat iedomāties nevarēja, ka pavisam drīz viņa dzīve  krasi mainīsies.

“Dzīvoju Balvu novada Tilžā, bet cēlies esmu no Viļakas novada Šķilbēnu pagasta, faktiski pāris kilometrus no Krievijas robežas. Man jau ir sirma galva un tas nekas, ka ir tikai 40 gadi. Esmu muzikants, bet pandēmijas laikā es esmu kļuvis par aprūpētāju un strādāju veco ļaužu pansionātā Balvos.”

Zintis ir atklāts – ārkārtējā situācija, ieviestie ierobežojumi, viņaprāt, vissāpīgāk skāruši tieši kultūras, mākslas un mūzikas cilvēkus. Arī viņš to ir izjutis, kā saka, uz savas ādas, kad pēc deviņiem gadiem muzicēšanas dažādos pasākumos, kas jau bija kļuvusi par ģimenes iztikas avotu, pēkšņi atklājies, ka viss – vairāk to darīt nedrīkst.

“Pēdējo balli es nospēlēju pērn oktobra sākumā un sapratu, kā teica Kariņš – Draugi, nebūs labi! Man ir daudz labu draugu, kuriem ir lielas saimniecības. Pie drauga es strādāju celtniecībā līdz tai dienai, kad pirms mēneša man piezvanīja no pagasta un piedāvāja pastrādāt par aprūpētāju pansionātā. Sākumā bija domāts, ka šis darbs derētu manai sievai, bet tur ir jābūt dūšai. Tad es nolēmu, ka pamēģināšu pats.”     

Lai arī pieņemts uzskatīt, ka mūsdienu sabiedrībā profesiju dalījums - sieviešu un vīriešu nepastāv, tomēr droši vien vīriešu - veco ļaužu  aprūpētāju- nemaz tik daudz  nav. Zintis atzīst, ka brīdī, kad uzsācis darbu pansiontā  tur ar Covid – 19 slimoja gan darbinieki, gan tā iemītnieki.

“Nebija variantu, jo nebija, kas strādā. Ar tādu darbu sastapos pirmo reizi, bet pamazām sāku apgūt. Tas ir nepateicīgi smags darbs – guļoši veci cilvēki, kas jāmazgā. Tie ir pamperi, drēbītes...  Ne kuram katram ir dūša to darīt.”

Balvu un Viļakas novadā šā gada sākumā tika konstatēts ievērojams saslimstības ar Covid-19 pieaugums. Slimoja gan veci, gan jauni. Arī Zinitis un viņa ģimene.

“Man bija vienu dienu 37 grādi temperatūra. Es biju vainīgais, kurš uz mājām to Covidu atnesa.  Puikam bija divas dienas temperatūra. Meita un sieva  viegli pārslimoja. Smarža un  garša gan uz laiku pazuda, bet pārējais nebija tik traki kā citiem cilvēkiem. Ja es nebūtu pārslimojis Covid, es droši vien nebūtu nācis darbā uz pansionātu.”

Nav noslēpums, ka darbs veco ļaužu mājās ir smags gan fiziski, gan psiholoģiski. Covid infekcijas laikā, kad  ir jāievēro daudzie drošības pasākumi, tas rada  ievērojamu papildus slodzi.

“Grūti tajos tērpos un maskās. Katru diennakti gandrīz par kilogramu nokritos svarā. Tagad  pansionātā visi ir veseli, situācija ir nostabilizējusies un tagad ir daudz vieglāk. Katra diena ir kā jauns izaicinājums. Es nekad nebiju strādājis ar veciem cilvēkiem. Viņi tiešām ir pateicīgi, dzīvespriecīgi, viņi visu laiku saka paldies. Viņi saprot, ka tiek apčubināti 24 stundas diennaktī.”

Zintis atklāj, ka šī ir bijusi smaga ziema daudziem. Arī viņš, sabiedrisks un optimistiski noskaņots cilvēks, ir sajuties nomākts un noguris ne jau no fiziskā darba, bet gan no piespiedu izolācijas.

“Tagad ir tā, ka rokas ir aplaidušās un kaut kā negribas spēlēt pat savam priekam. Tāds laiks droši vien. Pēdējo reizi es meitenēm jaunajā  darba vietā  pāris dziesmiņas nospēlēju un vēl vienu jubilāri apsveicu Tilžā. Nevaru teikt, ka tā ir depresija, bet uz to pusi ir.”.

Taču tajā pašā laikā Zintis uzskata, ka ārkārtējā situācija, darbs ar veciem cilvēkiem ir mainījuši viņa attieksmi pret dzīvi.

“Nevar tā teikt, bet es esmu Covidam pateicīgs, jo tas pamainīja manu dzīvi. Pamainījās mana domāšana. Lai cik tas ļauni skanētu, bet savs paldies Covidam ir jāsaka, jo, ja es nebūtu pārslimojis, droši vien nebūtu pamainījis vidi. Tagad ir daudz vairāk pozitīvo emociju, nekā bija līdz šim.”

Pašlaik Zintis Krakops turpina strādāt Balvu pansionātā un cer, ka šo darba vietu izdosies saglabāt arī turpmāk. Taču muzicēšanai viņš nekādā gadījumā nav gatavs mest mieru un cer, ka jau uz Jāņiem varēs kopā ar līgotājiem uzraut kādu šlāgerīti.