Rēzeknes novadā Nautrēnu pagastu ar tā centru Rogovkas ciemu pelnīti dēvē par Latgales kultūras šūpuli. No šejienes nākuši 64 kultūrvēstures darbinieki, 32 literāti un valodnieki, 26 garīdznieki, dzejnieki, gleznotāji un daudzi citi talantīgi cilvēki. Lai nākamajām paaudzēm saglabātu informāciju par sava novada izcilajiem cilvēkiem, Rogovkā jau vairāk kā 50 gadus darbojas Nautrēnu vidusskolas muzejs. Ar katru gadu tā krājums papildinās pateicoties arī tam, ka savas dzimtās vietas vārdu pasaulē nes aizvien jauni rogovkieši.

Nautrēnu pagasta centrs - Rogovkas ciems nav liels, tajā dzīvo ap 300 iedzīvotāji, taču ne katrs ciems var palepoties ar savu muzeju. Oficiālajā Latvijas muzeju sarakstā Rogovkas muzeju neatradīsiet, jo plašais gan vēsturiskais, gan novadpētniecības materiāls atrodas renovētajā Nautrēnu vidusskolas dienesta viesnīcas ēkas trešajā stāvā, un tā  oficiālais nosaukums ir  Nautrēnu vidusskolas muzejs.

“Šī ir tā saucamā zemnieku sēta, kur dažādi darbarīki un viss, kas ir vairāk saistīts ar pagājušo gadsimtu,”

muzeja vadītāja Mārīte Zubko, slēdzot vaļā vienu telpu pēc otras, rāda iespaidīgos krājumus, kas savākti pateicoties vietējo iedzīvotāju un entuziastu atbalstam.

Otra klases lieluma telpa varētu teikt ir pārapdzīvota. Te skatienam paveras daudzas skulptūras, sienas rotā gleznas, un šķiet, ka esi nokļuvis mākslinieka darbistabā. Tikai šajā istabā karam māksliniekam, katram izcilajam novadniekam veltīts pavisam neliels stūrītis.

“Šeit ir otra telpa. Tā ir veltīta mūsu vairāk kā simts gadus vecai baznīcas vēsturei un arī mūsu novadniekiem. Ja mēs skaitam dažādus kultūras darbiniekus  un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, mums viņi būtu pāri pār simts.

Ja mums tepat blakus Bērzgales pagastā muzejs ir nosaukts Antoņa Rupaiņa vārdā, tas ir viens no viņu tādiem redzamākajiem pārstāvjiem, tad mums  ir tik daudz kandidātu kā vārdā mēs varētu nosaukt , ka mēs nesaucam neviena vārdā. Mums skaitās Nautrēnu vidusskolas muzejs."

Savs stāsts te ir par grāmatu pārrakstītāju, par Latgales Prometeju dēvēto Andrivu Jūrdžu,  dzejnieku Pīteru Miglinīku, Latgales atmodas celmlauzi, garīdznieku  Nikodemu Rancānu, dzejnieci  Annu Rancāni, dzejnieku un gleznotāju Antonu Kūkoju. Rogovkas vārdu pasaulē tiešā nozīmē ir nesis arī Latvijā un  pasaulē pazīstamais fotogrāfs Jānis Gleizds.

Visbiežāk muzeju Rogovkā  apmeklē skolēni gan no vietējās, gan no citu novadu skolām. Taču sākoties tūrisma sezonai, te iegriežas gan tūristu grupas, gan brīvdienu ceļotāji.

Mārīte Zubko atklāj, ka Rogovka ir īpaša vieta un katrs te dzimušas lepojas ar savu dzimto vietu un tautā tik pazīstamo teicienu “Troks, vai no Rogovkas !’’ uztver kā komplimentu, jo rogovkiešu trakums saistās ar nesamierināšanos, ar progresīvā meklējumiem un mīlestību pret savu Rogovku.