Nelielajā Mērdzenes pagastā kopš šī gada sākumā savās dzimtas mājās uz dzīvi atgriezusies pirtniece Ingūna Rauda. Viņa šeit ne tikai saimnieko, bet arī uzņem viesus. Pirts rituālos palīgos nāk bagātīgs augu klāsts gan slotiņās, gan zāļu palagos, gan berzīšos un ēteriskajās eļļās.

“Jā, jā, te ir mana svētnīca... pilnīgi melna, melna. Un man ir brīnišķīgs pirts gariņš, tāda veca sieviņa, kurai garšo kraukšķīgi cepumi, vai cukuriņš. Un tad es viņai nesu, jo pirts nav tikai ēka, tā ir dzīva jūtoša,” paverot vairāk kā 100 gadus senās, melnās pirts durvis, teic pirtniece Ingūna Rauda, kas savās senču mājās Mērdzenes pagasta Rūzoros piedāvā pirts rituālus.

„Man ir dziedinošās pirtis, tāpēc ir tas nosaukums „papardes dziedinošā pirts”. Pie manis brauc cilvēki, kuriem ir sakrājies kāds kreņķis, vai veselības ziņā kāda neatrisināta lieta, vai ar ģimeni kas. Katram patiesībā ir savs stāsts.”

Pirts, kurā pasaulē nākuši 8 bērni un ko cēlis Ingūnas vecais tēvs. Nu, šajā pirtī darbojas Ingūna. Vienkārša, zinoša un ļoti sirsnīga pirtniece.

„Šī pirtiņa ir ļoti, ļoti maiga un caur sildīšanu, caur darbu ar dažādiem augiem, ar tautasdziesmām, ar vārdu formulām, ar senām tradīcijām un sekojot iekšējai sajūtai.”

Arī pati pirtniece, būdama zemgaliete, meklējot savas saknes, atceļojusi uz Kārsavas novada Mērdzeni, lai te, meža vidū, rastu savu spēka vietu.

„Es šajās mājās pēdējo reizi biju trīs gadu vecumā. Dzimusi es esmu Zemgalē, augusi Rīgā, dzīvojusi Vidzemē. Un šī gada sākumā, kad mēs nekādi nevarējām iegādāties to īpašumu, kurā līdz šim dzīvojām, un tētis teica, nu brauc taču uz Latgali, te ir tukšas mājas, kur vecais tēvs un vecā māte dzīvojuši un vecvectēvs ir cēlis.”

Ziņkārības dzīta, Inguna arī atbraukusi pašos neviesmīlīgākajos laikapstākļos, februārī, uz vietu, kur viņa nevienu nepazīst.

“Bet tā doma nelika mieru, un pavasarī atbraucām vēl vienu reizi un, bij skaidrs, ka te ir jāpaliek. Vecā mamma mani atveda. Un es viņus jūtu ik uz soļa, ne tikai caur lietām – vecmammas un vecvecmammas austās segas, vectēva darba rīki, bet arī tas, ka es viņus jūtu šeit ikdienā. Patiesībā ir vienalga, kur tu esi! Mums tik tā šķiet, ka tā dzīve notiek ap Rīgu vai lielām pilsētām. Rīgā tu noskrienies pa darbiem un tu atbrauc uz šejieni un vari pabūt sev klāt, kā Līga Kondrāte teica: „Cilvēki pie tevis brauc pēc sevis,” un to viņi šeit arī atrod.””

Mērdzenes pagasta Rūzoros ir kā Brīvdabas muzejā: klēts, rija, apaļkoku grīda, stelles, vērpjamais ratiņš, vienkoča vanniņa bērniņu vannošanai un, protams, melnā pirts, kurā var dziedināt gan fiziskās, gan garīgās kaites.

„Es mācos arī slāvu senās tradīcijas un arī citas un, saliekot kopā šajā Latvijas kultūrvēstures kontekstā, un tu saproti, kā var strādāt, jo mums šīs tradīcijas ir līdzīgas. Un mana atbildība ir izdarīt vienīgo vislabāko, kas viņam ir nepieciešams. Man ir svarīgi, lai šim konkrētajam cilvēkam, kas ir atbraucis, ir par vienu bēdu mazāk aizbraucot, lai viņam ir vieglāk, lai viņš ir tuvāk sev.”

Pirtniece Ingūna Rauda papildina to Latgales novada bagātību, kas balstīta uz dabas vērtībām, tradīcijām un dzīvi saskaņā ar tām.