Ne vien dabā, bet arī Latgales pirtīs ir sākusies vasara. Pirtniece un zieddare Gita Usāne jau savākusi ievas, pirtī uz lāvas izžāvusi gaiļbiksīšu klēpi.

„Pirmā iemītniece šajā zemē ir šī pirtiņa. Nevar tā teikt, ka viņa ir vaininiece, bet viņa bija pirmā, pie kuras tapa gan māja, kurā mēs tagad dzīvojam, gan saimniecības ēkas. Sagribējās vienos Ziemassvētkos pirtiņu, un aidā, ceļ augšā,” ar vasaras smaržu piesūkušos pirtiņu, kur pašlaik uz lāvām omulīgi iekārtojušies gaiļbiksīšu un balto nātru klēpji, izrāda zieddare un pirtniece Gita Usāne.

Viņa te, Līvānu novada Sutros, pļavu un mežu  ielokā saimnieko jau sesto gadu. Tikai tagad Gita saprot, cik nozīmīgu lomu viņas dzīvē spēlē pirms 17 gadiem pieņemtais lēmums. Viņa jau trīs gadus ir sertificēta pirtniece.

„Kad sāku mācīties pirtsskolā, es nedomāju, ka pie manis kāds brauks un kaut kas tāds notiks. Vienreiz kaut kas paprasās, otrreiz, trešoreiz, un tā ievelk.

Pirtsskolā es sapratu, ka zinu par augiem, ka nav jālasa gluži grāmatās. Tagad, kad nāk kāds jauns augs, es, protams, paskatos un palasu, zināšanas krāju. Un produkti paši no sevis saistībā ar pirti, vasarā tie ir dažādu ziedu sīrupi, un kaut kādā mērā mani aizrāva kosmētika mājas apstākļos,” stāsta Gita Usāne.

Šķiet te, pirts augšā starp gaumīgi sakarinātām pērnā gada tējas buntītēm un tikko kā izžuvušajiem, vēl joprojām reibinoši smaržojošiem ievziediem, top spīganu cienīgi rituāli.

„Cik sievietēs ir liels azarts samizot mizas un taisīs sev produktu vai griezt kaut ko. Tā ka tagad meistarklasēs arī cilvēkiem mācu kā no pilnīgi vienkāršiem produktiem – eļļas, cūku taukiem un augiem - saveidot kopjošo kosmētiku, ko lietot ikdienā un pirtī. Ir vēl viena lieta, kas daudz aizrāva - tie ir izvilkumi eļļā. Pavasarī tās bija ievas, papeļu pumpuri, asinszāle ir no pagājušā gada, egļu skujas no ziemas vēl ir. Tie ir produkti, ko arī ziemā var sataisīt. Tā ir izejviela arī krēmiem.”

Un katras kārtīgas saimnieces krājumos ir jābūt nātrei un gārsai, kas lieliski noder kā garšviela un, protams, piparmētru, pelašķu, kliņģerīšu tējām.

„Vajag paskatīties, ko vari savākt blakus esošajā pļavā, kas tur aug. Ja tu izietu un salasītu, tā būtu „mana tēja” - tu esi ielicis savu enerģiju, tās domas, kāpēc lasīji, sev un ģimenei. Un tai tējai vērtība būs daudz stiprāka.”

Kā atzīst zieddare, strādājot ar augiem, īpaši jāizjūt dabas ritms, un, iespējams, tāpēc  Usānu ģimene svētkus svin arī saulgriežu tradīcijās.

„Ja bērnos ieliksim, ka var citādāk darīt un pieturēties pie citādiem datumiem, bērni to ļoti ātri pieņem. Tā sajūta, kas valda tanī dienā, viņa pārņem. Tā ieiešana pirtī un svinēšana bez šašlikiem, bet ugunskurs ir, un sieviešu izdarības ar nevainīgu paburšanos.”

Šobrīd pirts un spēka smelšana no ziediem  ir kļuvusi par Gitas Usānes galveno nodarbošanos, viņa novērtē dabas spēku un lūko savas prasmes iemācīt arī citiem.