Pieminot pirms 70 gadiem 42 tūkstošus uz Sibīriju izsūtīto latviešu, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā nule kā uzņemti vairāki jauni, ar izsūtīto cilvēku piemiņu saistīti priekšmeti, īpaši vērtīgas ir divas atmiņu klades, kas atspoguļo tā laika ikdienas dzīvi Sibīrijā. 

Tieši Preiļu novada represēto biedrības “Likteņa ceļš” vadītājas Natālijas Rubīnes dāvinājums – Monikai  Balodei un Genovefai Viļumai piederošās divas Sibīrijā rakstītās atmiņu klades – ir vienas no tikko muzeja krājumā uzņemtajiem ar izsūtīto cilvēku piemiņu saistītajiem priekšmetiem.

„Man viņas abas ir tēva māsas, un viņa dziedāja no vienas savas klades dziesmas, pagāja laiciņš un otras tantes dēls, saka uz bēniņiem viņam arī esot tāda klade un viņš atnesa šo kladīti tantei Geņai. Gāja laiks un tante Ģeņa arī aizgāja mūžībā. Šīs klades nonāca pie Geņas dēla, kurš nolēma šīs klades dāvināt kādam ar mērķi saglabāt un tā es nogādāju kladītes muzejā”.

Natālija Rubīne stāsta, ka šīs divas 1950. gados Omskas apgabala Isiļkulā un Tambovkā rokrakstā sarakstītas dziesmu klades, kopā ar vairākiem citiem 1949. gada 25. martā izsūtīto cilvēku piemiņu saistītiem priekšmetiem, kas atspoguļo tā laika ikdienas dzīvi Sibīrijā, tagad uzņemti Preiļu vēstures un lietišķās mākas muzeja krājumā.

„Izlasīt var, teksts nav bojāts, varbūt tīri fiziski tās lapas tik labi neturas kopā, bet no tās informācijas nekas nav gājis zudībā.

Lai vai tā ir tinte, kaut kur ir paplūdusi tas neliedz izlasīt rakstīto un var redzēt skaistos rokrakstus,”

stāsta muzeja speciāliste vēstures jautājumos Ilona Vilcāne.

Muzeja rīcībā nodotās klades ir īpašas ar to, ka rakstītas izsūtījuma laikā no 1953. līdz 1956. gadam. Tajās apkopotas Sibīrijā dziedātās dziesmas, dzejoļi un novēlējumi gan latviešu, gan krievu valodā. Tā kā dziesmas bieži tika pierakstītas no atmiņas vai citām kladēm, tajās redzamas atkāpes no dziesmu sākotnējā teksta un, iespējams, arī apzināti veikti pārveidojumi, stāsta  Ilona Vilcāne:

„Kas ir interesanti, ka pārskatot dziesmas ir vērojams trimdinieka motīvs – cilvēki atceras to, kas viņiem ir zudis – dzimtene, bērnība, jaunība, arī mīlestība, tās visas ir sentimentālas mīlestības dziesmas, bet saistās ar ilgošanos. No otras puses ir cerība, ka vēl atgriezīsies, pārliecība, ka važas tiks salauztas un mēs būsim brīvi.

Reiz važas kritīs, mūri grūs.

Reiz drūmās vaidu dienas beigsies

Un brīvība mums apsveikt steigsies,

Un brīvi mūsu brāļi būs.

Parādās arī tāds motīvs, ka jāsaglabā sava valoda, atceroties, ka tu esi latvietis, jāsaglabā darba tikums un vērtības.”

Ar brīvā Latvijā dzimuša cilvēka acīm aplūkojot atmiņu klades, fotogrāfijas un labības kūlīti, nav iespējams apjaust, ko visu nācās pārdzīvot 42 tūkstošiem latviešu, kas vairāku nedēļu garumā ešalonos mēroja ceļu uz tālajiem PSRS nostūriem. Ilona Vilcāne gan uzsver, ka dziesmu klades ir ļoti vērtīgs materiāls tālākai izsūtīto ikdienas dzīves izpētei „Tāpēc, ka viņas atspoguļo Sibīrijā dziedātās dziesmas, gan arī savstarpējās attiecības, jo ierakstus ir veikuši, gan latvieši, gan krievu tautības cilvēki, attiecības tika uzturētas. It kā tu paņem tās vietas vērtību. Re: Žeņe ot Niki.”

Genovefas Viļumas atmiņas un dziedātās dziesmas iemūžinātas arī Preiļu novada represēto biedrības “Likteņa ceļš” dokumentālajā filmā “Rozes zem sniega”, kas veltīta no Latgales izsūtīto cilvēku spējai saglabāt savu kultūru, tradīcijas un valodu.