Lai psalmu dziedāšanas tradīcija neizzustu, Preiļu novada Sīļukalna kultūras namā iedzīvotāji tika aicināti uz kopīgu psalmu dziedāšanas pēcpusdienu. Psalmi tālākā pagātnē bija neatņemama dzīves sastāvdaļa, kad, cilvēkam aizejot mūžībā, ciema iedzīvotāji devās uz aizgājēja mājām, lai dziedātu lūgšanas pirms bērēm. Šobrīd psalmus dzied vien retajās mājās, tomēr tradīcija joprojām dzīvo.

Sīļukalna kultūras nama vienā no telpām garš galds, kas klāts ar baltu galdautu, uz galda divas aizdegtas sveces un krucifikss. Sēžot galdam abās malās un lūkojoties lūgšanu grāmatās, sanākušas vairāk nekā 20 psalmu dziedātājas, viņu vidū arī priesteris Aivars Kursītis.  

„Šī ir ļoti sena tradīcija, kad ienāca jezuīti Latvijā.

Ticīgie ne visi prata lasīt un ne visi prata lūgšanas no galvas, bet, kad kopā sanāk un kāds vada, klausoties iemācījās arī no galvas psalmus. Un tādā veidā psalmu dziedāšanas tradīcija tika nodota no mutes mutē.”

Psalmu dziedājumus Sīļukalnā vada viena no pieredzes bagātākajām dziedātājām Zinaīda Raģele, kas nāk no blakus esošajiem Varakļāniem. Viņa psalmus atminas jau no savas bērnības. „Mani vecmamma ņēma vienmēr līdzi uz psalmu dziedāšanu. Kad bija kāds miris sādžā, tad visi gāja dziedāt. Glabāja ceturtajā, piektajā dienā un katru vakaru pirms bērēm gāja dziedāt. Un bija jāsēž blakus un bija jāsēž mierīgi, jāmācās, jālasa un jādzied līdzi.”

 

Psalmus dzied nodomā par mūžībā aizgājušajiem. Un agrāk katrā ciemā vai sādžā bija savi psalmu dziedātāji.

„Tā ir mirušo pieminēšana, jo arī dvēselēm šķīstītavā ir vajadzīga palīdzība.

Viņi paši sev nevar palīdzēt, viņi mums var palīdzēt, mēs savukārt viņiem.”

Kādreiz līdz bēru dienai psalmus dziedāja vismaz trīs dienas. Tagad tas esot vienu reizi, kad lielākoties cilvēki tiekas dienas laikā, sapulcējoties dievnamā vai arī kapu kapličā. Sīļukalnā psalmi tika dziedāti vairāk nekā stundu, taču tos var dziedāt pat vēl ilgāk, proti,  pat trīs vai četras stundas, stāsta priesteris Aivars Kursītis. Sīļukalna kultūras namā, organizējot kopīgu psalmu dziedāšanu, vēlas saglabāt šo nemateriālo kultūras mantojumu, turpina Sīļukalna kultūras nama vadītāja Agnese Solozemniece.

„Psalmu dziedāšana mūsu mājā ir bijusi jau no senām dienām kopš es sevi atceros, kad nāca Mirušo dienas - 1.,2. novembris. Un arī, kad nomira man vecmamma un vectēvs, tad bija dziedāšana regulāri, tāpēc man gribējās, lai cilvēki nāk un tās vecās vērtības, lai dod citiem.”

Sīļukalna kultūras nama vadītāja ir pārliecināta, ka kopīgā psalmu dziedāšana, sanākot vietējā kultūras namā, noteikti turpināsies.