Rēzeknes novadā, vācot ziedojumus Ukrainas atbalstam, aizvadītajās brīvdienās uzsāka ceļu uz Ukrainu 21 palete ar pārtikas, higiēnas precēm, segām, guļammaisiem un arī apģērbu. Starp ziedojumiem arī bērzgalietes Regīnas Ločmeles dāvinājums - piecdesmit pāru pašas adītu vilnas zeķu. Kā par sevi saka Regīna, viņai adīšana, kā sēdēšana sociālajos tīklos – ja iesāki, nevari beigt.

 „Vienkārši adu un lieku kaudzītē, adu un lieku kaudzītē, saku gan jau noderēs un adu tālāk. Un tā tas arī saauga.”

Regīna Ločmele uzzinot, ka tiek vākti ziedojumi karā cietušajiem Ukrainas iedzīvotājiem, daudz nedomājot, atvērusi skapi un savu saadīto zeķu kaudzi ņēmusi ārā, ar siltām domām dāvinot  kopumā piecdesmit vilnas zeķu pārus.

„Es redzu televīzijā tos šausmīgos skatus, sēžot asaras birst, tas ir sāpīgi. Un saskarties ar tādām lietām, nedod Dievs nevienam. Es pat nedomāju, es paņēmu to visu un atnesu, jo tas ir nepieciešams, es to  varēju izdarīt – palīdzēt. Man pašai ir tāds sirdsmiers, ka palīdzēju otram, kuram ir ļoti grūti. Tie, kas ir izbraukuši no Ukrainas, tie ir tikuši ārā no tā elles katla, tie ir drošībā, bet grūti ir tiem, kas ir tur palikuši.”

 

Regīna atzīst, ka ļoti labi zina, kā ir, kad ir grūti, un cik svarīgs šādos brīžos ir otra atbalsts, tāpēc, kā var, palīdz.

„Esmu piedzīvojusi grūtus laikus tādā ziņā, ka man nebija darba un nebija līdzekļu, par kuriem izdzīvot. Un operācijas pēc operācijām bija, tas nebija viegli.”

Regīnai ir 63 gadi, ir II grupas invaliditāte, pārcietusi divas, smagas operācijas – 2018.gadā gūžas operāciju un pirms gada tika atklāta onkoloģija galvā, pēc operācijas viss esot kārtībā, stāsta Regīna.

 „Darīt  neko daudz nevaru. Vismaz tik daudz daru, ātrāk paiet laiks, kaut ko ir jādara, kāpēc gulēt bez darba? Kamēr var ar rokām knibināt, knibini. Nedēļā var izadīt divus, trīs pārus, ja nevajag nekur aizskriet sānis.”

Adīšana ir brīvā laika pavadīšana rudens un ziemas laikā, kad nevar strādāt dārzā. Taču, sākoties pavasarim, adīšanai neatliek vairs tik daudz laika. To, kas šobrīd notiek Ukrainā, Regīnai ir ļoti sāpīgi redzēt. Tāpēc sieviete uzsver, ka ikvienam, kā nu katrs var, ir jāpalīdz.

„Es satraucos! It sevišķi, kad televizoru skatos. Citi saka – neskaties. Bet kā var neskatīties, ir jāredz, kas tur notiek. Jācer uz to, ka viss būs kārtībā, lai neietu tas viss tālāk, lai kaut kas spētu apturēt to visu.”

Šajā nebūt ne vieglajā laikā Regīnas ģimenē piedzīvots arī priecīgs notikums, Regīna nu jau divus mēnešus ir vecvecmāmiņa.