Viena no sadzīvē ierastajām un tik nepieciešamajām lietām ir dvielis. Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā jau vairāku gadu garumā tiek pētīti un iemūžināti Latgalē austo dvieļu raksti un tehnika. Jaunieši ir pētījuši sava veida dvieļa ceļu un nozīmi latgaliešu dzīvē no dzimšanas līdz pat mūža beigām. 

Katru gadu Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Tekstilizstrādājumu dizaina izglītības programmas audzēkņi izvēlas kādu tēmu kultūrvēstures mantojuma pētīšanai un kā atklāj programmas vadītāja Inese Ratniece, ideju tam, ko pētīt un saglabāt, netrūkst.

„Sākumā bija segas. Latgalē ir ļoti neparastas tehnikas segu izgatavošanā. Braucām ekspedīcijās pie ļaudīm, vecajiem audējiem. Tiesa, jāsaka, ka visbiežāk sanāca braukt jau pie audēju radiniekiem, jo audējas lielākoties ir aizgājušas mūžībā. Un paralēli segām konstatējām, ka skapjos un lādēs ir arī daudz dvieļu. Un tā mums radās ideja, ka vajadzētu papētīt arī dvieļus.”

Sākumā bijusi doma pētīt tikai ar pirti un tās tradīcijām saistītos dvieļus, bet tad lādēs un skapjos glabāto dvieļu daudzveidība likusi pievērsties arī citu sadzīvē izmantojamo dvieļu aušanas tehnikai un zīmējumam.

„Dvielis ir ļoti praktisks priekšmets. Izmantojams pat dažādos rituālos. Piemēram, es tos saucu ar Dieva stūrīšiem mājās.

Tie ir ļoti skaisti iekārtoti stūrīši, kur stāv krustiņš, glabājas svētbildīte un citas cilvēkam dārgas lietiņas. Tur ir arī dvieļi. Tie ir noteikti greznāki par sadzīvē lietojamajiem. Secinājām arī, ka ir bijuši daudz meistari, kas pratuši knipelēt - tā ir tāda īpaša mežģiņu radīšanas tehnika.”

Inese Ratniece stāsta, kad vielis Latgalē izmantots arī īpašās dzīves situācijās.

„Dzemdētāja pēc dzemdībām tika šūpota īpaši sakārtotā, sasietā dvielī.

Viņa tika šūpota, lai kauli sakārtojas. Šīm vajadzībām ir jābūt garam dvielim. Cilvēka mūžs kādreiz beidzas, un cilvēks aiziet citā pasaulē, tāpēc ir arī kapu dvieļi, zārka ielaišanai kapā.”

Mūsdienās austos linu dvieļus tomēr neglābjami izkonkurējuši citi - jau rūpnieciski ražotie dvieļi, un lai ari situācija nav bezcerīga – linu dvielim joprojām ir piekritēji, tomēr vec-vecāsmātes rokām darinātie dvieļi jau tiek glabāti kā ģimenes vēsture.

„Tie piemēri, ko mēs pētījām un fotografējām un zīmējām, tās vērtības, kas cilvēkiem glabājas skapjos kā piemiņa no tuviniekiem, bija kā piemiņa no senākiem laikiem un ļoti reti tie bija kā priekšmets, ko lieto šodien. Man pašai ir no vecmāmiņas palikuši vairāki dvieļi, bet arī es tos nelietoju ikdienā. Tieši, lūk, aiz šīs pašas vēlmes saglabāt ilgāk un rādīt mazbērniem kā piemēru.”

Inese Ratniece uzsver, galvenais ekspedīcijas veikums ir Latgales dvieļu, kas nereti austi arī krāsaini, tehnisko zīmēju izveidošana,

to apkopošana arī digitālajā veidā un tādējādi arī saglabāšana nākamajām paaudzēm.

„Lai nonāktu līdz aušanas procesam ir jābūt zināšanām, pieredzei. Tieši, lai sagatavot šo te tehnisko zīmējumu, zināt kā to iekārtot audumā, mums radās ideja, ka mēs varētu pazīmēt šos rakstus, sagatavot rakstiem tehniskos zīmējumus, izveidot burtnīcas cilvēkiem, kuri gribēs nodarboties ar aušanu praktiski, bet viņiem varbūt pietrūkst teorētisko zināšanu, lai varētu šos priekšdarbus paveikt.”

Pašlaik Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā jau plāno, ka nākamais pētījums saistībā ar Latgales nemateriālā kultūrmantojuma saglabāšanu, varētu būt saistīts ar seno dvieļu rotāšanas veidiem.