Jau divsimt gadu maija vakaros Latgales ceļmalu krusti pārvēršas par mazām baznīcām, kur cilvēki iet lūgties. Un teju katrs Latgales ciems var lepoties ar gadu desmitiem seniem, vai pavisam jauniem, tikko iesvētītiem ceļmalas krustiem. Nule iesvētīts ceļmalas krusts arī Riebiņu novada Opolos ciemā.

Iesākot maija mēnesi, kas Katoliskā baznīcā ir svētās Jaunavas Marijas mēnesis, Vydsmužas draudzes prāvests Aivars Kursītis Riebiņu novada Opolos ciemā, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus, ievērojot divu metru distanci un klātesot divām ģimenēm,  iesvētīja jaunu brīvdabas krustu, jeb ceļa molys krystu, kas kā atzīst prāvests mūsdienās nav bieži sastopama notikšana. „Priestera prakses laikā kādi četri ir iesvētīti.”

Doma par jauna krusta uzstādīšanu divu vietējo ģimeņu prātos bijusi jau kopš pērnā gada rudens, jo vecais krusts pa daudzajiem gadiem jau bija fiziski un morāli nolietojies. Turklāt tas atradās privātīpašumā, kura saimnieki nebija ieinteresēti ne krusta sakopšanā, ne uzturēšanā.

„Nebija citu variantu, tā kā dažādu apstākļu sakritības dēļ pie vecā krusta mēs nevaram tikt, tika nolemts, ka uzstādīsim savu krustu,”

stāsta Maruta Beča, uz kuras zemes uzstādīts jaunais ceļmalas krusts. Krusta uzstādīšanā vislielākais pārbaudījums esot bijis atbilstoša koka sagādāšana, turpina brīvdabas krusta uzstādīšanas iniciatore Natālija Sondore: „Krustam koku ziedoja uzņēmējs Edgars Stikāns. Ozolkoks ir no Ukrainas, turpat arī žāvēts. Latvijā gana ilgi stāvējis, un ticis vienkārši ziedots. Līdzekļus mēs nevienam nelūdzām, vienīgi kaimiņiene Maruta, kura piekrita palīdzēt, un tad bija cilvēki, kas agrāk te dzīvojuši, bet vairs nedzīvo. Un viņi no savas labas gribas ziedoja, lai krusts būtu un pastāvētu no paaudzes paaudzē un, lai cilvēki varētu nākt lūgties.”

Ceļmalu krusti Latgales ainavā redzami jau no 19. gadsimta. Jau divsimt gadu maija vakaros Latgales ceļmalu krusti pārvēršas par mazām baznīcām, kur cilvēki iet lūgties. Maija mēnesis katoļu tradīcijās tiek veltīts Dievmātes godam un Latgalē to dēvē par „dzīduošonu pi krysta”.

„Krusts ir ikviena kristieša ticības simbols, un tad, kad brauc vai iet garām cilvēki, saprot, ka šinī vietā dzīvo kristieši, kuriem ir savas kristīgās tradīcijas, ka šīs tradīcijas tiek nodotas paaudzēs. Kur šos krustus kopj, pie tiem notiek arī šie dziedājumi. Tagad arī pie Opolos krusta,” tā Vydsmužas draudzes prāvests Aivars Kursītis.

Arī pie šī jauniesvētītā krusta katru maija novakari, lai arī pavisam mazā pulciņā, kas sastāv no diviem cilvēkiem, skanēs rožukronis un dziesmas Dievmātes godam, ir pārliecinātas Natālija un Maruta: „Tad, kad bērni bija mazi, nāca lūgties, tagad izauga, nāk retāk, pagaidām ejam divatā katru vakaru. Skaitam rožukroni, dziedam dziesmas Dievmātes godam, jā vēl mums ir sena grāmata vecajā drukā, kur rakstīts tas, kas attiecīgā dienā jāizdara un jāpārdomā.”

Jaunu ceļmalas krustu iesvētīšana un maija dziedājumi pie šiem krustiem nenoliedzami raksturo mūsu valsts savdabību Eiropas un pasaules kontekstā, tai pašā laikā norādot ka šī tradīcija ir dzīva tāpat kā pirms 200 gadiem.