Silvija Potaša, pārtraucot aktīvās darba gaitas, pavisam nejauši sāka aizrauties ar mākslu. Lai gan iepriekš savā dzīvē ar gleznošanu un zīmēšanu nebija saistīta, izrādās, ka mākslas darbu radīšanas process gan aizrauj, gan arī padodas. Silvija atzīst, ka laikā, kad bērni jau lieli un darba pienākumu nav, ir īpaši svarīgi atrast aizraušanos, kas dzīvei iedod citas krāsas. 

Silvija Potaša sagaida mājas pagalmā kopā ar trim suņiem, viens no tiem paņemts klēpī, jo varot arī sasveicinoties ieķert kājā. Silvija dzīvo laukos, Rēzeknes novada Lendžu pagastā. Aicinot mājās, Silvija vāra kafiju un rāda savus darbus – tie tapuši gan ar zīmuli uz papīra, gan ar eļļas krāsām uz audekla. Silvija mācās un, kā pati saka, šobrīd ir piektajā klasē, jo jau piekto gadu izzina mākslas pasauli. Paziņas uzrunāta, kompānijas pēc devās uz gleznošanas kursiem pie mākslinieces Ilvijas Juškevičas.

Un kursos Silvija sapratusi, ka radošais process viņu aizrauj.

„Izrādās, ka zīmuli es turēt varu, kaut ko uzzīmēt es varu, kaut ko redzu, tad man Ilvija saka, ka nav ko māžoties, pērc audeklu, pērc eļļas krāsas. Tā es nopirku, atvēru, bet nezinu, ko ar tām eļļas krāsām darīt. Izrādās, ka vajag šķīdinātāju, vajag lakas, vajag īpašas otas.”

Silvijai ir 67 gadi, vairāk nekā 40 gadus nostrādāja uz dzelzceļa. Ar mākslu nekad nav bijusi saistīta, taču, aizejot pensijā, ir atklājusi savu radošo pusi. Šobrīd tā kļuvusi par svarīgu dzīves sastāvdaļu.

„Ja es šodien nepazīmēšu, nepakrāsošu, man ir stress.

Ja ne gleznot, tad zīmēt vai iesākt darbu, vai pabeigt, vai apdomāt, vai internetā paskatīties kaut kādas mācības.”

Silvija apzinās, ka nepārtraukti ir jāpilnveido sevi, jāvingrina roka. Pret sevi ir prasīga, apzinoties, ka ne viss, ko dara, sanāk. Ir darbi, kas tiek aizkrāsoti, lai uz tiem veidotu jau citu. Glezno parasti rīta pusē. Sevi noskaņo radošajam procesam, kad istabā ienest molbertu, saliek krāsas, paleti- visu, kas nepieciešams, lai gleznotu. Ir secinājusi, ka tagad ļoti patīk doties uz izstādēm, jo ar pavisam citām sajūtām un interesi var skatīties mākslas darbus.

„Žēl, ka Rīga tik tālu. Man ļoti patīk Purvītis, patīk Vinters. Tad man patīk, ir tāds azerbaidžāņu gleznotājs Vugars Mamedovs, kā viņš to dara, kā viņam sanāk – uzliek un jau var teikt, ka ir glezna. Kā to var vienā momentā ieraudzīt? Kā es tā gribētu!”

Silviju uzrunā ainavas un arī portreti, viņai svarīgas ir pamanītā mirkļa sajūtas.

„Man visu laiku saka, ko tu tā pētoši skaties, bet man patīk pētīt lietas.

Tie paši mākoņi, kurš neredz mākoņos  zirgu, suni vai spalvu kaut kādu. Tur var skatīties un skatīties. Var ieiet dziļi un vari nedzirdēt, un neklausīties, kas ko runā, kas ko saka, tu esi viens, ieskaties un dari!”

Šobrīd Silvijas Potašas darbu izstāde „Mana raibā pasaule” līdz pat marta beigām ir apskatāma Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā.