Parādoties pirmajam ledum uz ūdenstilpēm, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekiem teju katru gadu nākas steigties palīgā ledū ielūzušajiem pārgalvīgajiem bļitkotājiem. Arī VUGD Latgales brigādes Ludzas nodaļas glābēji šogad jau steigušies palīgā ledū ielūzušam cilvēkam un riskējot ar savu dzīvību, izglābuši Mazajā Ludzas ezerā slīkstošu cilvēku.

“Šajā nodalījumā mums atrodas glābšanas virve uz spoles, kas ir 300 metru gara, ko mēs piestiprinām pie Hanzas dēļa  un tad šos 300 metrus viens glābējs no krasta var vilkt šo te dēli kopā ar izglābto cilvēku un glābēju karstā,” izrādot glābšanas dienesta rīcībā esošo ekipējumu ledū ielūzušu cilvēku glābšanai, stāsta VUGD Ludzas daļas komandieris, virsleitnants Jānis Klodāns.

Taču 9. decembrī, uzsākot Mazajā Ludzas ezera ledū ielūzuša vīrieša glābšanas darbus, Jānim šī aprīkojuma nebija.

“Saņemot izsaukumu uz notikuma vietu, atklājās, ka norādīta adrese atrodas starp dieviem ezeriem. Diemžēl netika norādīts, kurā ezerā cilvēks slīkst, un es kā daļas komandieris nolēmu doties saviem puišiem palīgā. Lielā mašīna ar glābējiem aizbrauca uz vienu ezeru, un mēs ar kolēģi devāmies pārbaudīt otru. Sanāca tā, ka mēs pirmie nokļuvām notikuma vietā. Es paziņoju par konkrēto vietu pa rāciju un uzsākām glābšanas darbus.”

Jāpiebilst, ka Ludzas pilsētu ieskauj veseli pieci ezeri, kas atrodas blakus viens otram. Ceļi pie  ūdenstilpēm bieži vien ir šauri un grūti izbraucami, tāpēc ar lielo glābēju automašīnu, kur ir glābšanai paredzētais ekipējums, piebraukt pie ezera nav tik viegli.

“Mēs ar kolēģi Aldi Guitānu ieradāmies notikuma vietā ar vieglo automašīnu un mūsu rīcībā esošais aprīkojums bija tikai virve un tas, kas atradās pa rokai  –  ap 2 metrus gara koka kārts, ko pasniegt slīkstošajam. Aldis atrada koka stumbru, lai gadījumā, ja nokļūtu ūdenī, būtu pie kā noturēties. Tika pieņemts lēmums tuvoties slīkstošajam, jo nevarēja zināt, cik ātri mūsu glābēju komanda atradīs precizēto notikuma vietu.”

Jānis Klodāns atklāj, ka sākumā ledus šķita diezgan izturīgs, taču jo tuvāk ledū ielūzušajam cilvēkam, jo tas kļuva plānāks un pēc brīža kļuvis skaidrs, ka tas ielūzīs. Sākumā Jānim bija vēl cerība, ka cilvēku izdosies aizķert aiz vējjakas kapuces un izvilkt, taču, kad notrūka kapuce, kļuva skaidrs, ka jālec ūdenī, lai līdz papildspēku atbraukšanai, noturētu slīkstošo vīrietis virs ūdens.

“Tuvojos klāt, jo viņš nemitīgi teica, ka vairs nevarot noturēties virs ūdens. Sapratu, ka vīrietim jau ir izsīkuši spēki. Ielūzu ledū un turēju viņu, līdz atbrauca Ludzas apakšvienība. Puiši atbrauca un tas jau tehniskas dabas jautājums, ar Hanzas dēli piebrauca, palīdzēja slīkstošo dabūt virsū uz dēļa, pats izkāpu pa dēli un nogādājām cietušo krastā pie mediķiem sasildīties.”

Jānis Klodāns stāsta, ka par spīti tam, ka viņš ir apmācīts kā šādās situācijās rīkoties un arī fiziski spēcīgs, brīdis, kad viņš nonācis ūdenī blakus slīkstošajam cilvēkam, bijis šokējošs.

“Pirmās trīs sekundes bija tā, ka elpu nevar ievilkt. Pēc tam ķermenis aklimatizējas tajā temperatūrā, tad jau kļuva vieglāk. Es jau iepriekš zināju, ka nāksies ielūzt, jo ledus bija ļoti plāns, biju jau novilcis jaku, biju tikai polo krekliņā. Tas bija labi, jo nebija tas lielais smagais apģērbs, kas velk uz leju.”

Jānis atzīst, ka izkļuvis no ūdens viņš adrenalīna iespaidā nav jutis aukstumu, tikai rokas sāpējušas tā, ka tajā būtu iedurtas adatas. Savukārt ielūzušā ledū makšķernieka stāvoklis bijis uz kritiskās robežas.

“Nepateikšu, cik ilgi viņš bija ūdenī, bet varēja redzēt, ka viņam ļoti sāp, viņš sāpēm pat kliedza. Vēlāk sazinājāmies ar Rēzeknes slimnīcu uz kurieni cietušais tika nogādāts un tur jau paziņoja, ka viss ir kārtībā. Par laimi paspējām laicīgi.”

Mazā Ludzas ezera ledū ielūzušajam vīrietim paveicās divreiz. Pirmo reizi, kad nelaimi pamanīja ezera krastā esošas mājas saimnieki un izsauca glābējus un otro reizi, kad glābēji paspēja pēdējā brīdī nosalušo, spēkus zaudējušo vīrieti izvilt no ūdens un nogādāt mediķiem. Jānis Klodāns atzinīgi novērtē vietējo cilvēku rīcību.

“Uz notikuma vietu piezvanīja no mājas cilvēki, kuri bija sadzirdējuši palīgā saucienus. Es arī parunāju ar pieteicēju, pateicu paldies, ka nepalika vienaldzīgi un uzreiz izsauca dienestus. Vīrietis stāstīja, ka viņš pats sākumā mēģinājis uzkāpt uz ledus, bet sapratis, ka ledus ir plāns un tālāk negājis. Tā arī bija apsveicama un pareiza  rīcība no viņa puses.”

VUGD Ludzas  daļas komandieris Jānis Klodāns atzīst, ka brīžos, kad jāsteidz palīgā ledū ielūzušam cilvēkam, ir reāli jāizsver iespēja vai doties slīkstošajam palīgā, vai tomēr jāgaida atbildīgo dienestu ierašanās.

“Bez aprīkojuma mēs visi esam parasti cilvēki un mēs nevaram novērtēt savas spējas, kā mēs jutīsimies  ielūzuši ledū, kā jutīsies ķermenis, cik ilgi mēs varēsim noturēties. Glābējam jārīkojas apdomīgi , lai nesanāk tā, ka abi divi noslīkst. Taču no otras puses tādos  brīžos slīkstošajiem katra minūte ir no svara. Es pieņēmu lēmumu glābt šo cilvēku, jo bija  drošības sajūta,  zināju, ka mani puiši atbrauks burtiski dažu minūšu laikā, un es kā glābējs spēšu izturēt šo te laiku. Tāpēc arī pieņēmu tādu mazliet pārgalvīgu lēmumu.”

Ledū ielūzušā bļitkotāja glābšana Mazajā Ludzas ezerā beidzās laimīgi. Taču ne visiem tā paveicas, jo šogad, ielūstot ledū, bojā gājuši jau 6 zemledus makšķernieki.